kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, November 22nd, 2005 |
|
||||
|
Divas dienas es pavadīju Regīnas apskāvienos, sakot ar Studentu klubu beidzot ar Casablancu. Tīri vai labas atmiņas, atceroties, kā pirmo reizi pa televizoru kādu gadu, divus atpakaļ nejauši spaidot televizora podziņas pie vecmammas, apstājos uz Šķūņa, kurš atpūšas uz Austrumu robežas ar dažiem dikti (pēc skata) mīlīgiem jauniešiem, kuri kopā taisīja ausij tīkamus melodiskus priekšnesumus. Un vēljoprojām es uz viņiem tik pat mīlīgi skatos. Guļos nost pie Pūpoliņu attiecīgajiem vārdiem un zinu daudz, daudz, daudz no tās daiļrades, mūžā nedzirdējusi nevienu ierakstu, smaidu ieraugot šādās tādās izrādēs un siltumu sajūtot, kas izstaro tajos acu skatos, kad puiši ierauga, kas tad atnācis uz Viņiem teātri paskatīties - jaunā lēdija, kas lielākājā daļā koncertu tur pat priekšā tīri no sirds rauj visu ārā. Bet es ne par to. Trešdiena ir mana lielā dienā. Nu. Pirmoreiz laikam būs tik liela. Tā - tāda paredzama. Lielajām dienām taču daudz kas jāmaina.. Redzēs. Redzēs vai man ir vai nav jādzird ik pa laikam tas, ko es dzirdu. Vai arī kā maksimums tam ir atvelēti vēl deviņi mēneši. Vai arī nē. |
||||
|
|
|
||||||
|
Ļaunu man neviens nevēl. Tikai caur visiem tiem saviem labumiem.. aizmirst mani. Un kā tad es? Ko es domāju? Kāpēc man tā liekas? Un es jau arī neko nesaku. Klusēju kā ledus ziemā. Dažreiz asaras krīt kā rudens lapas. Un tad atkal jauna traģēdija - Viņa raud! Jā, lūk, Viņa māk arī raudāt. Arī tāpat. Un ne jau tāpēc ka kāds Viņai sliktu vēl.. |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||