kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, September 27th, 2005 |
|
||||
|
Atkal ieskanoties kaut kam no Vidusjūras puses ir jāatceras, nu jāatceras Maroka. Ir jāatceras, ka tad, kad iestājas tumsa, vietējie skaistuļi jau sāk kustināt gurnus mūzikas ritmos mazos, mājīgos, ne būt ne vientuļos bāriņos. Ka plaukstas, kāju sitieni, saucieni ir neatņemama dzīvas mūzikas pavadīšana no apkārtējiem, kad sadodies rokās ar kādu, kuram acis tumšas, tumšas. Un šie nebūt nav tie, kuri meklē, kur pārlaist nakti, be tie, kuriem ir svarīga dejas izpausme, arī ar kādu savādākas izcelsmes cilvēku. Un deja te savieno - tikko tu sadodies rokās, tā tad sadošanās spēkas kā bumbiņas kustina Tavus gurnus un iekšējo būtību. Gaidi mani atpakaļ. |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||