kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Tuesday, August 30th, 2005 |
|
||
Nē. Es tagad varu sveicināt sevi spogulī no rītiem, jo man ir zila acs. Nu pa īstam zilums. Bet neizskatās ka kāds man būtu viņu uzsitis vardarbīgi (to neviens arī nav darījis, ja kas), bet tāda garena svītra pāri acij, gandrīz perpendikulāri. Neaizskarot plakstiņu, bet turpinoties abās pusēs. Neviens vēl tā viņu nav redzējis. Nu tā ieskatījies pa īstam. Un pirmais cilvēks, kuram es pateicu, ka man ir zilums, teica, ka neko neredzot. Es jau saku - nomaskēju. Pavisam. Briļļu, lielo, tumšo nav, jo saplēstas. skāde protams. Vēl protams ir strīdīgi, vai labi ir ēst zagtus krabju salātiņus. Vēl strīdīgi ir tas, vai vispār labi ir ēst, jo manuprāt, ir pienācis kārtīgs laiks notievēšanai. |
||
|
|
||
un vēl es esot tieši tāda kā vajag. jo lietus laikā uzvedos tieši tā kā vajag. un ūdens no deguna pil pareizā leņķī. *** auto busā meitene pasmaidīja savam atspulgam stiklā, aiz kura sēdēja vīrietis, kurš domāja, ka viņa smaida viņam, viņš pasmaidīja pretim, par to pasmaidīja meitenes draudzene, pasmējās divas tantes, students aizgrieza seju un pasmaidīja, un man arī sanāca smieklis. mani gaidot atpakaļ, pat ar zilām acīm |
||
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|