|
||||
|
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Wednesday, August 3rd, 2005 |
|
||||
|
Pulksteņi sit minūtes, kuras agrāk bija tik frivolas. Nav jēgas dienās krustos kājas, krustot pirkstus, saņemt brīžus aiz ausīm un stiept, stiept, stiept Sapņos iebraukt tik tālu, ka dienās nepieciešams turpināt ceļot. Nav jēgas, nē, nē nav jēgas. Vajag, lai gāžas viss virsū, lai ūdens ar visu spaini uzgāžas virsū, sadrumstalo sīkos gabaliņos, lai varētu sagriezt pēdas, lai atcerētos tās rētas, katru dienu slaucīt ar vien jaunus, pārsiet pēdas un iemācīties staigāt uz rokām. Karāties pie koka logu rokturiem un noteikti skatīties lejā lielā augstumā. Lai ir bail un lai tas spainis plīst ātrāk. Un jālaiž vienreiz tās rokas vaļā no visiem rokturiem un.. par spaiņiem jāaizmirst. Un jāiemācās staigāt uz rokām |
||||
|
|
|
||||
|
es esmu silta. augusta apkārtējās valodas bažīgi runā par to, ka rudens nāk. jā, jā šodien patiesi to dzirdēju un sāku priecāties. mans mīļais, mīļais rudens, manas čaukstošās lapas un mani skaistākie patības brīži. Jā, ta arī ir visskaistākie skati caur maniem logiem, un iela izskatās visskaistāk tieši rudens naktīs es pat varētu aizbīdīt visu prom, atvērt plaši pirkstus un gramstīties gar kokiem, klusi tiem sakot - rudens nāk, mani mīļie, būsiet skaisti, krāsaini, kārdinoši un es varētu jūs visus savās istabās sastādīt. Saldu kļavu un kastaņu sīrupus gar sienām tecināt, visu varu, visu daru es esmu silta. tā jābūt. |
||||
|
|
|
||||
|
|
||||
|
|
|
||
|
svaigi gurķi saradušies cementētās sienās, man tiešām, tiešām jāskrien vākt nost man sķiet pavisam nepierasti jau redzēt, kā manās sienās mājo balts zilonis, vai vairāk balti ziloņi un viltots logs un citu pasauli. acis paliek par šaurām svītriņām, kad jārauc pierīte, kad jākošļā lūpas. es turpinu pēdot savus logus no ārpuses, es turpinu mazgāt savas bijušās dienas, katru dieu man no rītiem ir īsas veļas dienas. Visa istaba izkārta bijušām dienām, saburzītām un svaigām smaržām, neko nestīvinu, neko nebalinu. Nē, nē man tiešām nevajag veļas pulveri, ne krāsainu, ne baltu, man vajag tikai ūdens tek, lai vienmēr tek. Lai vienmēr esi, lai greizus rokturus nevaidzētu griezt, lai pierīte neraucas |
||
|
|
|
||
|
maizes sķēles jāgriež biezas un saldā krējuma kārtas jāziež virsu vairākas. Tā es esmu pieradusi dzīvot, sasodīts, tagad es dzīvoju pusbadā un badā. ēst sāk gribēties, bet bail jau tagad. bail ka tass viss iznāks ārā. No domas vien jābaidās es jau aizmirstu, ko nozīmē ēst, dzīvot tur, kur es esmu tagad. jo īstenībā es neesmu tur, uz savām kājām es esmu citur uz citām rokām un.. un jā no rītiem iešu apskaut kokus, iešu visur, iešu pa jumtiem, kāpnēm un pusiebrukušām garāžām, klīst, pazust un atkal uzrasties, netīrām sejām, smaidīgām acīm un siltām lūpām skatīties svešos logos. |
||
|
|
|
||
|
ar vienu rokas vēzienu izjaukt citu veidotas vitrāžas. es to tā mācēju, slitkas lietas darīt mācēju neko nemāku. neko negribu mācīties nu ja - vienīgi, vienīgi staigāt uz rokām, kā cilvēki aizspogulijā sveiki, mani tiešām, tiešām nesauc Alise. un tā es stiepju rokas. tā es viņas stiepu Marokā pēc apelsīniem, rūgtiem kā nāve, uz ielām 
|
||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||