kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Monday, June 13th, 2005 |
|
||||
|
Tikpat bezcerīgi kā papīra cepurītes no sadzeltējušām avīzēm kuļas pret vēju, tik pat bezcerīgi es varu teikt - es neesmu tik liela maita. Neesmu tik liela maita, bieži dzeru greifrūtu sulu, ēdu sausās zupiņas sausas. Un jā, es tomēr samirkstu lietū tik ļoti, ka no sarkaniem svārkiem var izgriezt ūdeni. Un tik pat cerīgi es māku savās istabās nosviest mantas pie malas un iekrist sausās gultās. Un tik pat vēsi es neaizeju tur, kur vajadzētu. Es vienkārši.. negribu un neeju. Un tad es sevi uzskatu par baigo maitu. Un es pat neatvainojos, jo man kauns. Un visi mani uzskata par vēl lielāku maitu. Pūš vējš, atliec kāju pirkstus pret debesīm un cerīgi šūpojies līdzi mākoņiem. Tie gan šodien bija brangi lieli. /nē, nē, ne jau kāju pirksti - tie mākoņi.. Un man tagad ir daudz jaunu grāmatu. |
||||
|
|
|
||||
|
"Klausies, kas tas ir?" Es sēžu uz mazas, sarūsējušas mašīnītes jumta, aizvērtām acīm, elšu līdzi saulei un šūpojos apķērusi ceļus. |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||