kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Monday, March 28th, 2005 |
|
||||||
|
Ienākot tukšās mājās un novērtējot saules pludlinīju koeficentu savā istabā es sāku apjaust cik sen te nav nakšņots. Miers kas lēnām strāvo cauri putekļainām grīdām atgādina cik naktis ir mocīts sapņu miegs, cik reizes esi pamodināta, cik reizes esi smējusies, cik reizes esi domājusi. Ne jau apzināti, ne jau ar piespiešanos un nelabu gribu, vienkārši - jo tā ir labi. Un reizēs, kad jūtos pārāk samocīta, lai kaut ko darītu prieka pēc un tikai mehāniski salieku plauktus kopā, man atliek tikai mazliet padomāt un es jau atkal atdzīvojos un atsaucos, ja mani sauc. Redz, es arī māku vēl pagriezt galvu pa labi un pa kreisi. Un urbjoties sauso lapu grāmatās par salduma tematiku, es sāku smieties. Tāpat Tā nav mīlestība, kura nāk - gadiem ķircināt un gadiem plosīt Mīlestība - tā kā zibens nāk - Atnāk -balta- uzliesmo un nosit. (I. Ziedonis) Un tik pat kā tirgū nav pirmās, otrās un trešās pakāpes svaiguma zivju - vai nu ir svaigas, vai arī nav svaigas, tā pat ir ar mīlestību - nav pirmās otrās un trešās pakāpes mīlestības - vai nu ir vai nu nav. |
||||||
|
|
|
||||
|
Prātojot par to, cik silti es eju pa Latvijas ielām un cik salīdzinoši vēsi es gāju pa Marokas ielām, prātā nāk smaidības mazajiem bērniem, par kuriem es smaidu. Un veciem cilvēkiem un mūždien aizņemtajiem snobiem, dīvaiņiem un parasteņiem. Un cik salīdzinoši grūti nācās uzsmaidīt gandrīz katram pretimnācējam, kurš mētājās ar franču un angļu valodas pamatfrāžu zināšanām,dažiem komplimentiem, uzaicinājumiem. Un ar katru runāt nemaz nebija iespējams. |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||