kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Sunday, March 6th, 2005 |
|
||||
|
ar stiepli skrubinu logu es domāju man septiņi loki bez ūdens un malduguņi? ir dzelteni galdi nav jau gluži tik saldi.. priedes un laumas nav ļaunas, nav glaunas un mieži saguluši ne tā kā brieži. |
||||
|
|
|
||
|
Es jau sen neraucu pieri un nemeklēju nekādus salīdzinājumus, pielīdzinājumus un, es jau sen vairs nebaidos runāt par sevi. Tikai tagad es klusēju, dažreiz. Un dažreiz slēpju acis. Bet dažreiz. Tikpat cik mākoņaino dienu brūklenēs |
|
||
|
Un vēl es visur redzu. Viņu. Un šodien es braucu pāri akmens tiltam un sāku smieties. Uz Daugavas ledus milzīgs "FIZMATI.LV" Fizmatu puika un bez uzrakstiem. Uz ledus bez kokiem. Un koki - Kas krastmalā tik nejedzīgi apgriezis koku zarus? Tagad tie kā nabagi ceļ rokas pret debesīm un lūdz žēlastību. Un vēl kaut kur bērnībā lasīju, ja kokiem nogriež galotni - šie neaugot. Un tagad skatījos un domāju, tie jau vairs nav tikai bez rokām - galvas ar tiem apgriezuši. Un tagad tiem - kas izdomāja tos apzāģēt - noliktu kailus pie krastmalas, nogrieztu rokas un galvu. Nu? |
||
|
|
|
||||
| No rītiem es dzeru stipru zāļu tēju, tikai lai neaimirstu, ka neesmu vēl tik sazāļota, ka nespēju regulēt zāļu daudzumu tējā. | ||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||