kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Saturday, January 29th, 2005 |
|
||||||
Es sajūsminos par tikko iznākuša RL smaržu. Vienatnes un šokolādes keksa, vietējā mājas aukstuma kombināciju ar klejojošo istabas vēju, zilas tējas, pūpolu kabatas, pelēku lapu, milzu papīru, sadegušu skuju, bezkaislīgas ziemas vienkāršuma un cilvēka. - smaržu |
||||||
|
|
||||||
Es vairs neatsaucoties uz savu vārdu ne uz ielas, ne skolā, ne plašās aukstās istabās, ne pasaulē, ne naktīs. Uz to pašu laimes vārdu, kas jau bija man nodrošināts pirms dzimšanas. galu galā, tikai tāpēc es neesmu Marks (izklausās jau nu baigi pēc marksisma). Un tikai ja pie auss pieliecas, un klusi paķer uz izbrīnu, tikai tad es pagriežos un paskatos. - Anna. Un paskatos izbrīnijusies, jo liekas, ka esmu pārsteigta, ka kāds vēl mani uzrunā šajā vārdā. itkā Bet secinājums - vairāk nedzirdu ši vārda. |
||||||
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|