kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Friday, December 24th, 2004 |
|
||||||||
|
"Un tā kā Māris ir slims un Okeāni ir kaut kur pazuduši, tad mēs te tā paspēlēsim mazliet ilgāk.." Un tā, kā izdejots ir ne tikai rōku un kāju spēks, bet arī pietiekami trīsināts ir viss ķermenis un smalkais ar, laiks iet gulēt. Kaut gan tika pat aizbrists līdz "I love you" un palūrēts vai GT dj sets turpinās, bet kad tiek pamanīts ka Manchester gozē pie bāra letes, tiek lēnām šļūkts uz ēstuves pusi. Jauki, jauki, jauki. |
||||||||
|
|
|
||||
|
Kaut arī aiziets uz-auss bija diezgan pavēlu/paagru (katram pēc paša saprašanas) tomēr tas neliedza sakarīgi atbildēt uz dažiem vārdiem, teikumiem, galu galā pamosties pirms gaisma aust un saņemt dāvanu. Ziemassvētku dāvanu. Vienkārši tam vairāk nav vārdu - tā dāvana ir vislabākā manā mūžā, vislabākā pasaulē, pirmoreiz man ir par kādu lietu tāda sajūsma, par kaut ko tik vienkārši ģeniālu, par tik jauku, mīļu un nepiebilstamu. Tai sajūtai nav nosaukuma, vārdu arī ir par maz lai to aprakstītu. Tas ir vairāk ar fantastiski, daudz daudz reižu. Un tas viss sajūtu kopums - kā tu pidžammā, vēl īsti samiegojuma iespaidā stāvi, ieraugi un jau apmulsti, un vēl vairāk apmulsti, kad tev kaut ko tādu iespiež rokās ietītu mīļā, pūkainā, puķainā audumā, un tad vienkārši aizskrien, un tu paliec samulsis un stāvi vēl pāris minūtes uz vietas, līdz apjūc no tā, ko tu dari. Un tā kā neesi īsti pamodies, ielien vēl siltā gultā, un attin un no izbrīna+sajūsmas+pārsteiguma+prieka+mīļu Nav. Un aizmiedz ar šo brīnumu rokā un tad pamosties tā riktīgi ap 12, ķer rokās tuvāko trubu un zvani, spiedz, priecājies, lido. Fantastiskuma fantastiskums, lai neteiktu vairāk! |
||||
|
|
|
||||
|
Es atkal rīmoju marcepānu Man garšo marcepāns. |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||