Saglabāt...

O, jā ceturtdaļa gadsimta nodzīvota...Rīta bērns veras pasaulē, kad pumpuri riešas un zemledus zivis pilnas ar ikriem, kad kaķi gaudo un murkšķ pa pagalmiem...Rīta bērns veras vēlajās sniegpārsliņās un smaržo agros ziedus...Un Pasaule ir Mīlestības pilna...Tik ļoti, ka nav vārdu kā to aprakstīt...Kad man bija 4 gadi, esot mācējusi br.Ziemeļu "Sniedzinju" no galvas un mācījusi citiem bērniem bērnu dārzā...Un ap šo laiku Vectēta un Ecamas māja vienmēr smaržoja pēc sasilušas kūdras narcisēm, hiacintēm, tulpēm.Dažreiz istaba bija tik pilna ar ziedu kastēm, ka nebija kur apgriezties...Manī ir laimes kapsula, dažreiz tā pārak iekapsulējas, bet dažreiz kūst tik silti, ka reibst...Bērns līdz 6gadiem kļūst par personību un vēlākās dzīves laikā var maz ko mainīt...Bet es to laiku atceros tik švaki...Bet zinu, ka bija GAišs...Man arī nav jāatceras, man ir jādzīvo ar pilnu krūti un jābūt pašai...Vai mūsdienās tā nav lielāka māksla un greznība - būt pašam;) Mjā...
Man ejama Melodija

Ak, Dievs, es tā nevaru...Nē, man pavisam noteikti nav iemesla jebkādiem sirdsapzinjas pārmetumiem. Pagaidām es spēlēju godīgi.Varbūt drusku, drusku šmaucos, bet tas nodara ļaunumu tikai man. Un patiesība es šobrīd esmu kailgliemezis, bez savas sargājošās maskas, patiesībā es tagad esmu vārgas ziedlapiņas vējā,nevis kāts ar ērkšķiem...Es Esmu Ievainojama...

Šķiet, ka ar lauztiem sapņiem ir grūti iet pa dzīvi tāpat kā ar lauztiem kāju pirkstiem...Es zinu, kā tas ir...Esmu izsāpējusi...Bet tagad ir sāpīgi skatītie uz cilvēkiem, kas nezin, ko darīt,kā tikt galā ar dzīvi...Mēs esam tik sasodīti jauni, bet jau salauzti un tad cik ilgi vēl atlikušo dzīvi dzīvojam tik lāpamies...Bet lūzumi vienmēr tā vai tā atkožas, atlec vaļā, un sāp tik un tā...Kas ir tie sasodītie ideāli, kuru dēļ mēs lūztam...lūztam tāpēc, ka nevaram tos sasniegt...Krītam un klūpam, jo skatamies pārāk tālu uz priekšu, lai gan tur neko īsti nevar saskatīt, bet neskatamies zem kājām...MAn brīžiem liekas, ka dzīve ir spēle, kurā jāiemācas dzīvot ar to, kas ir nevis ar to, kas varētu būt..bet, bet, bet man radās daudzi bet...PAg, es atstāšu vēl vietu pozitīvajai notij...Lai nu kā dzivē ir jāmeklē prieks un jāizdzīvo (nevis japārdzīvo) skumjas...Un ir arī sapni, kas nelūzt vai salūzt tikai tad, kad jau ir noziedējuši...
Mana palīdzība ir manos pirkstu galos!

Jā, jā Tu mani gadidīsi. No vienas puses, ideāli, ko gan vairāk es varu vēlēties, izvēle ir manās rokās - braukt vai nebraukt...Tev atliek tikai gaidīt.Man nepatīk gaidīt, lai gan visa mana dzīve ir vieni gaidīšanas svētki...Pagaidi, kad izaugsi liela, pagaidi, kad būs vairāk naudas, gaidi autobusi, gaidi zvanu, gaidi pusdienas, brīvdienas, svētkus, pavasari...Pagaidi, nesteidzies, pagaidi...Bet dažreiz pagaidīt ir tik labi..Pagaidi, es Tev gribēju vēl tikai pateikt...Es Tevi...Pagaidi, neaizej...man ar Tevi kopā ir labi...
Gaidu, kad iemācīšos domāt savadāk.

...Brīžiem man tā liekas...Ko es te jaunu varu pateikt...Ar sevi parunātie? piespiest sevi pie sienas, izkratīt sev sirdi, nosunīt sevi, sapurināt sevi, iedvesmot sevi, apmelot sevi...Pakratīt savu smadzeņu podu - nu, domā taču...Domā!..Bet domas velkas kā smagi preču vilcieni perpendikulāri, horizontāli, vertikāli...VAkar pēc bīdītajiem tekstiem mēģināju atrast kādu pazīstamu...Visi tādi ciniski,skumji, depresīvi..Laikam pasaule griezdamās mūs tādus padara - visu laiku cīnamies ar NELABUMU...Zemes pievilkšanas spēks velk un atmosfēras spiediens spiež...Un tad mēs mēģinam savu plakano dzīvi padarīt apaļu..LAbi, labi rēķinos ar publicitāti un mēs vietā lietoju es - jo, visiem MēS tādas domas pašlaik pa galvu neložņā...
...<--tie ir pipariņi
Pipari man uz mēles.Hi hoooo