Šķiet, ka ar lauztiem sapņiem ir grūti iet pa dzīvi tāpat kā ar lauztiem kāju pirkstiem...Es zinu, kā tas ir...Esmu izsāpējusi...Bet tagad ir sāpīgi skatītie uz cilvēkiem, kas nezin, ko darīt,kā tikt galā ar dzīvi...Mēs esam tik sasodīti jauni, bet jau salauzti un tad cik ilgi vēl atlikušo dzīvi dzīvojam tik lāpamies...Bet lūzumi vienmēr tā vai tā atkožas, atlec vaļā, un sāp tik un tā...Kas ir tie sasodītie ideāli, kuru dēļ mēs lūztam...lūztam tāpēc, ka nevaram tos sasniegt...Krītam un klūpam, jo skatamies pārāk tālu uz priekšu, lai gan tur neko īsti nevar saskatīt, bet neskatamies zem kājām...MAn brīžiem liekas, ka dzīve ir spēle, kurā jāiemācas dzīvot ar to, kas ir nevis ar to, kas varētu būt..bet, bet, bet man radās daudzi bet...PAg, es atstāšu vēl vietu pozitīvajai notij...Lai nu kā dzivē ir jāmeklē prieks un jāizdzīvo (nevis japārdzīvo) skumjas...Un ir arī sapni, kas nelūzt vai salūzt tikai tad, kad jau ir noziedējuši...
Mana palīdzība ir manos pirkstu galos!