O, jā ceturtdaļa gadsimta nodzīvota...Rīta bērns veras pasaulē, kad pumpuri riešas un zemledus zivis pilnas ar ikriem, kad kaķi gaudo un murkšķ pa pagalmiem...Rīta bērns veras vēlajās sniegpārsliņās un smaržo agros ziedus...Un Pasaule ir Mīlestības pilna...Tik ļoti, ka nav vārdu kā to aprakstīt...Kad man bija 4 gadi, esot mācējusi br.Ziemeļu "Sniedzinju" no galvas un mācījusi citiem bērniem bērnu dārzā...Un ap šo laiku Vectēta un Ecamas māja vienmēr smaržoja pēc sasilušas kūdras narcisēm, hiacintēm, tulpēm.Dažreiz istaba bija tik pilna ar ziedu kastēm, ka nebija kur apgriezties...Manī ir laimes kapsula, dažreiz tā pārak iekapsulējas, bet dažreiz kūst tik silti, ka reibst...Bērns līdz 6gadiem kļūst par personību un vēlākās dzīves laikā var maz ko mainīt...Bet es to laiku atceros tik švaki...Bet zinu, ka bija GAišs...Man arī nav jāatceras, man ir jādzīvo ar pilnu krūti un jābūt pašai...Vai mūsdienās tā nav lielāka māksla un greznība - būt pašam;) Mjā...
Man ejama Melodija