magone

Esmu kaut kur iespruudusi. Nekas man neiet uz priekshu. Ak jel! Darba man nav, iipashi nevedas arii taa mekleeshana, gulju katru dienu liidz 12.00, tad leenaam izraushos no gultas, paeedu un vakaraa eju tuseet. Jaa, it kaa jau labi - baudu vasaru, bet saak pieriebties. Gribu straadaat (heh, pashai smiekli sanaaca par shito teikumu). Citaadi mani kompleksi samilziis. Un to es ne pavisam negribu. Bet citaadi viss ir OK.

Nu ja, esmu atskaitiijusies, jaaiet atkal paseedeet kaadaa alus daarzaa un jaabauda siltie vakari..

es nesaprotu cilveekus. dazhreiz liekas, ka saprotu un viss ir OK, bet vienaa briidii taa - bladaac pa galvu un esmu uz dibena peljkjee.... ai ai ai

Apetiite zudusi jau kaadu laiku. Bet labaak taa. Citi stresa laikaa negausiigi eed. Es, savukaart, uz eedienu pat paskatiities nevaru. Un nav ne jausmas, kas taa par riebiigo sajuutu pakruutee, kas mani pavada katru minuuti...

Izlaidums ir viena vieniiga naudas teereeshana. Nenjemot veeraa kleitas un kurpju izmaksas, klaat veel naak maksa par diploma vaakiem, augstskolas piespraudi un izlaiduma vakara dalju. Bet kas par prieku sagaida, kad tas viss buus beidzies :)

Dazhas dienas pirms izlaiduma ieshu paargaajienaa. Jaa, nez vai man buus sarkana, saulee apdegusi seja un odu sakostas ekstremitaates?

Nu jaa, laikam jau par veelu atjeedzos.. Gribeeju rezerveet biljetes uz Dziesmu un Deju sveetkiem, bet visas jau rezerveetas. Baigi gribeejaas redzeet un dzirdeet. Tas nu gan nav labi. Man ir frustraacija. Diezgan lielaa pakaapee :(

rūgts ir ne tikai analgīns...

man ir slikti...

gribu visu laiku čīkstēt par to, CIK slikti man ir...

kritīšu visiem apkārtējiem uz nerviem...

Nez vai es jau taada biju radiita, vai ar laiku pieradu pie taa? Nu kaapeec es ljauju tuviem cilveekiem sevi saapinaat? Nu nevaru vinjiem pateikt, ka man tas nepatiik un turpinu samierinaaties. PALIIGAAAA!!!!

7. Es eju svineet.

Gribu alu.

Riit beidzot diplomdarba aizstaaveeshana. Es, pateicoties savam uzvaardam, aizstaavu pirmaa. Ak shausmas. Jau tagad nelabi paliek. Rokas triic, kaajas lenganas.. Vajadzeetu sasaukt visus labos speekus paliigaa.

Un pateiciibas vaardi tiem, kuri paliidzeeja ar anketaam.

Shodien saap galva. Jau 3-o dienu.
Vakar bija labs pasaakums pie Gaujas.
Kaut kaada mistiska nostalgija paarnem.

Nu taa diena ir pienaakusi. Eju printeet un iesiet savu diplomdarbu. Peec nedeeljas atkal vareeshu justies kaa baltais cilveeks un baudiit pavasara/vasaras priekus. Ek, ku labi!

Ir palikushas tikai dazhas dienas liidz diplomdarba melnraksta nodoshanas, man nekas jeedziigs nav sarakstiits, bet esmu apbriinojami mieriiga. Kaut gan vajadzeeja skriet pa maaju, aurot un pleest matus no galvas.. Cerams, ka tikpat viegli mani neatstaas "uz otru gadu". heh, bet buus jau labi. Taa es sev saku, sacepu siermaiziites un seezhu pie TV.

a tas tagad skaitaas stiliigi - dzert no pudeles, kura ir maisinjaa. ieprieksh taadus briinumus netiku redzeejusi. vai arii vienkaarshi esmu atpalikusi no dziives. nu bet tachu nesmuki izskataas, ka dzer no pudeles, kura ietiita kaut kaadaa rimi maisinjaa. fui.

izlasiiju, ka neviens shodien nemiil zverj. Nu ko, tikko kaa seedeeju eestuvee. Viena pati. Un man arii taapat likaas. Par mani, protams.. Fui, kaadas nelaagas domas taadaa skaistaa dienaa!!

Vakar atkal sasmējos. Es vienmēr sasmejos, kad to atceros. Tas notika pirms ~3 gadiem. Ar draudzeni braucām uz Cesvaines pili, viņai tur bija kaut kas darāms. Tur mūs sagaidīja eleganta kundzīte, kura bija galvenā info sniedzēja. Viņa vērsās pie manas draudzenes, nosauca savu vārdu un pastiepa roku, lai sasveicinātos. Draudzene skaļi pateica savu super latvisko vārdu un uzvārdu. Tantiņas seja staroja. "Ak, cik skaisti1 Tik latvisks vārds! Nu, BURVĪGI!!!" Tad viņa vērsās pie manis. Oi, es jau zināju, kādu vilšanos es viņai sagādāšu!! Vēl jau viņa smaidīja... Tad es nosaucu savu krieviski polisko vārdu (heh, kuri pildīja anketiņas, zina par ko runa :) ). Jā, tantes smaids acumirklī pagaisa, skatiens nu tika vērsts uz grīdu, un vienīgais, ko viņa varēja pateikt, bija : "Ak tā. Nu ja, nu ja. Patīkami..." Nabaga tantuks! Toties man jautri! Vēl joprojām.

Patīk man visas lietas, kas dzīvi padara jautrāku.

Piemēram, atceroties viena puiša pases bildi, nevaru novaldīt smaidu..

Vai arī atceros, kā Lieldienās (tajās, kad pēkšņi milzonīgi daudz sniega sasniga) viena no manām draudzenēm sāka raudāt. Kad pajautājām, kas noticis, viņa atbildēja: "Es iedomājos par putniņiem! Viņiem taču tagad ir auksti!". Ir viņa ļoti emocionāla, bet, ja ņem vērā, ka tas bija jau augstskolā :)

Vai arī citās Lieldienās, kad gājām šūpoties, bet šūpoles bija aizņemtas. Tajās šūpojās 2 manāmi iereibuši vīrieši. Viens visu laiku kliedza: "Juri! Tev labi?" Uz ko otrs visu laiku atbildēja: "Jā!" Mēs jau manījām, ka Juris knapi turās, kājas ik pa laikam atraujas no šūpolēm. Un, protams, nepagāja ne 5 minūtes, kā Juris jau izkūleņoja no šūpolēm :) Labi, ka cilvēks tāds "mīksts" bija, citādi kauli būtu lauzti :)

Hihi, sēžu te tagan ķiķinu :)

ai, vispār izdomāju, ka jābeidz žēloties. Dzīve ir skaista!!

Jūtos draņķīgi. Parunāju ar vienu cilvēku un sapratu, ka kaut kas vairs nav tā kā agrāk. Mani kaitina nenovīdīgā attieksme pret manu problēmu. Mani kaitina tas, ka cilvēks visu laiku sola laboties un ņemt to vērā. Bet kaut kā bez rezultātiem. Es saprotu, ka esmu diezgan prasīga, bet tas, ko es lūdzu, tiešām nav grūti izdarāms. Un man nav spēka izdarīt izšķirošo gājienu. Es pat nezinu, uz kuru pusi..

Vēl tikai nedaudz pacietības. Tikai drusciņ. Un vēl nedaudz.

Daudz kas var izsist no sliedēm šobrīd. Īpaši, ja tiek pieminēti vārds "anketas".

Kaut kas tur iekšā notiek.

Vo, bezsakars. A ko nu vairs!

Apskaužu cilvēkus, kas citiem var tā mierīgi pateikt -fuck off. Es tā nevaru. Man ir vajadzīgi cilvēki. Kaut arī tikai tāpēc, ka zinu - agrāk vai vēlāk man būs vajadzīga viņu palīdzība. Jā, esmu izmantotāja. Un tā es klusēju un klusēju un nesaku, ka "man tevī nepatīk tas un tas un vai tu varētu atšūties un tu mani vispār kaitini". Nevaru un viss. Zinu - stulbi. Un zinu, ka tik drīz nemainīšos.