magone - Ek, atmiņas!!!

Vakar atkal sasmējos. Es vienmēr sasmejos, kad to atceros. Tas notika pirms ~3 gadiem. Ar draudzeni braucām uz Cesvaines pili, viņai tur bija kaut kas darāms. Tur mūs sagaidīja eleganta kundzīte, kura bija galvenā info sniedzēja. Viņa vērsās pie manas draudzenes, nosauca savu vārdu un pastiepa roku, lai sasveicinātos. Draudzene skaļi pateica savu super latvisko vārdu un uzvārdu. Tantiņas seja staroja. "Ak, cik skaisti1 Tik latvisks vārds! Nu, BURVĪGI!!!" Tad viņa vērsās pie manis. Oi, es jau zināju, kādu vilšanos es viņai sagādāšu!! Vēl jau viņa smaidīja... Tad es nosaucu savu krieviski polisko vārdu (heh, kuri pildīja anketiņas, zina par ko runa :) ). Jā, tantes smaids acumirklī pagaisa, skatiens nu tika vērsts uz grīdu, un vienīgais, ko viņa varēja pateikt, bija : "Ak tā. Nu ja, nu ja. Patīkami..." Nabaga tantuks! Toties man jautri! Vēl joprojām.

Patīk man visas lietas, kas dzīvi padara jautrāku.

Piemēram, atceroties viena puiša pases bildi, nevaru novaldīt smaidu..

Vai arī atceros, kā Lieldienās (tajās, kad pēkšņi milzonīgi daudz sniega sasniga) viena no manām draudzenēm sāka raudāt. Kad pajautājām, kas noticis, viņa atbildēja: "Es iedomājos par putniņiem! Viņiem taču tagad ir auksti!". Ir viņa ļoti emocionāla, bet, ja ņem vērā, ka tas bija jau augstskolā :)

Vai arī citās Lieldienās, kad gājām šūpoties, bet šūpoles bija aizņemtas. Tajās šūpojās 2 manāmi iereibuši vīrieši. Viens visu laiku kliedza: "Juri! Tev labi?" Uz ko otrs visu laiku atbildēja: "Jā!" Mēs jau manījām, ka Juris knapi turās, kājas ik pa laikam atraujas no šūpolēm. Un, protams, nepagāja ne 5 minūtes, kā Juris jau izkūleņoja no šūpolēm :) Labi, ka cilvēks tāds "mīksts" bija, citādi kauli būtu lauzti :)

Hihi, sēžu te tagan ķiķinu :)