| 2 nedēļas bez interneta un lomkām |
[Aug. 18th, 2003|04:09 pm] |
| [ | mood |
| | tvaix | ] |
| [ | music |
| | li li li li li li li lido | ] |
Mierīgi. Tāpēc, ka biju atvaļinājumā nevis darbā. Nu esmu atgriezusies un nāvīgi garlaikojos-gan ko darot, gan nedarot. Garlaicība ir iekšēja vīšanas sajūta. Bet laix ir relatīvs. 2 nedēļas pavadīju savā iemīļotajā režīmā “kur deguns parādīs”, uz ko sirds iesmilkstēsies, turp došos. Rezultātā nu es zinu, ko gribu un kas mani dara laimīgu. Ieskatījos sevī, ui ui ko gan es tik tur neieraudzīju, sen nebiju putekļus slaucījusi no iekšējiem plauktiņiem!
Intuīcija pēc krāsainās atelpas i uzasināta jo smaila, a jēga ta kāda? Nu labi taisīšu mākslu pa vakariem! Tomēr ar ierasti pelēko dzīves stilu- parasti iekšā ir, bet ārā nenāk, īpašas rutinizācijas pakāpē- arī iekšā nav. Vēl grūtāk ir dzīvot, klausot emocijām, jo tad sanāk aizlidināties līdz nelaikam. Dzīvot uz Lielo Jūtu viļņa un vienlaicīgi prast savākties atbildīgai cipariņu rindošanai... nu nesanāk. Dzīvot tādā bohēmiskā režīmā un reizē pelnīt naudu...arī nesanāk. Tagad iekšā ir. Mākslas terapija pēc nedēļu ilgas ņemšanās tika atzīta par gana labu esam. Kā virsotne. Ceļš būs nežēlīgi smags, bet , ja Lielo Mērķi (darīt, ko gribas un pelnīt ar to) saskalda mazos solīšos, tad rāpties kļūst vieglāk. Galu galā – es tāpat to esmu darījusi un tā dzīvojusi kopš sevi atceros. Tā kā baudu procesu. Un apvīlēju nagus gribasspēkam.
Vispirms šonedēļ jāizurbjas cauri kaudzītei psihu žurnālu, kas vēlīgi nodoti manā rīcībā. Un jāsatiek meiča, kas strādā psihenē. Līdzsvaram – maza māksla dāvanai. Tādas lūk izklaides. Iesākumam pietiks. Citādi jau tvaix iz galviņas ceļas.
(Turpinājums sekos) |
|
|
