| Es mūžu nodzīvošu ar karbunkuli krūtīs... |
[Jan. 19th, 2004|04:57 pm] |
Debesis aiz loga ar katru manu acu uzmetienu kļūst zilākas un zilākas. Vai tiešām mans skatiens tās tā ietekmē? Zilais karbunkulis krūtīs atkal mostas un biedē mani ar savu dīvaino valstīšanos un skrāpēšanos.
Es nejūku, nē. Cik vien tas iespējams, visu dienu rokoties Edvarda Munka bailēs un neirozēs.
Vienmēr esmu domājusi, ka tas ir dzīvnieks,nē,dārgakmenis.
Man krūtīs ir dārgakmenis.Es esmu bagāta.
o jerrrum jerrum jerrrrrrrrum...mmmmmmmmmmm |
|
|
