Īpaši uzmācīgi līdz šim nevienai neesmu tuvojusies. Bet man būtu jāpierod pie acīm. Tām milzīgajām, tumšajām, garskropstainajām. Jo viņas ir TIK dziļas, pilnas ar pienenēm un pirmo pavasara spriņģi. Un man šaaauuuusmiigi patīk skatīties, kā viņas bāž nāsīs mēli :)
Sev. Viņas bāž mēli nāsīs sev. Un vēl saviem bērniem. Ar tādu elegantu žestu ieslidina un aplaiž kādu loku. Nedo dies kāds ķersies pie manām nāsīm.. ar timotiņa mēli..