| Kā puķu pušķis no Elsberga mazliet...... |
[Oct. 27th, 2003|05:09 pm] |
Laiks visu sakārtos, viss notiek uz labu.
Bet ne jau dienas, mēneši, gadi... notikumi, jauni iespaidi, pagriezieni – tie sakārto un atrisina, mazina sāpes, iedzeļ jaunu prieku.
To puķu pušķi sakārtoja. Arī man tagad ir tāds, ko nolikt augstā plauktā vai aizspraust aiz plīts, lai sažūst, lai apput, lai nostāvas...
Nē, tas nav “kāzu pušķis putekļainais”, bet “tā skurbā apziņa, ka mēs vēl jauni esam”, jā – “tas čuksts; to uzšķērda, bet žulti neatrada”...
Tas bija tāds raibs un priecīgs pušķis, ar fanfarām un bučām. Tajā bija viss- gan baltu un dzeltenu frēziju saldie smiekli, gan seleriju lapu vienkāršā, mīļā ikdienība, gan sārtas,sulīgas un kārdinošas,bet nezināmas ogas (varbūt indīgas, rūgtas...gardas...kas zin); gan sudrabaini maigas lapiņas kā sirmums Tavos mīkstajos matos, gan kādas dzelkšņainas lapas.
Laiks šo to izmeta un savītināja. Tagad esmu palikusi viena ar šo pušķi. Es to neizmetīšu. Tu teiktu – kā var kaut kam tik īsam un mazsvarīgam veltīt tik daudz uzmanības un nelikties mierā?
Tas pušķis ir nogatavojies tagad. Ir atlikušas dzelkšņainās lapas (kā gan tie dzelkšņu krūmi man vienmēr pamanās uzbrukt, kad tajos iekrītu!!!),
Ir palikušas sarkanās, kārdinošās ogas (tās joprojām ir dzīvas un neižūst!) un maigās sirmās lapiņas (kā glāsts, kā mierinājums).
Tāda es esmu- kā šis pušķis tagad.. Vai Tu pamanīji nez? Tāda es no tiesas esmu. Tāda es sev patīku ļoti. Un tāda eju tālāk. Pamazām.:) |
|
|
