| Iemīlēts haoss |
Oct. 23rd, 2003|10:15 am |
Es vēl runāju ar Tevi starp rindām, ir labi nedzirdēt kā Tu strīdies pretī. Ir labi, ja Tu lasi, ir labi, ja tomēr kaut mazliet SAREDZI MANI, īsto, caur definīcijām, anketām un āķīgiem jautājumiem. Kaut gan tam vairs nav nekādas nozīmes – divi aklie izskrējuši viens otram cauri.
Man negribētos, lai būtu tā-ka spēju būt laimīga tikai esot viena un pati pa sevi. Kā vakar vakarā – skumja, viena, bet laimīga. Dīvaini, kā tas viss var būt reizē. Pēdējoreiz atceros šo īsto-līdz kaulam laimes sajūtu apmēram pirms mēneša, klīstot vienai un esot pilnīgi vienai.
Vakar-tumsa, vēsums, ziemas priekšnojautas... Es sajutos laimīga, sajutos saprasta-ārā ir tāpat kā iekšā. Un nav mākslīgu smieklu, nav liela un pūkaina mīļuma, ir tā skaudri un skaisti kā leduspuķes. Bet tomēr es nenoslēdzos, vēroju cilvēkus un atstāju savu haosu nesakārtotu, nemeklēju vairs pareizās shēmas kā jādzīvo, saplēšu driskās nākotnes plānus. Šoreiz nemetos sevis glābšanā, sakārtošanā, uzmundrināšanā...
Mani vīrieši mani vienmēr satiek tad, kad esmu sevi savedusi kārtībā, slēgusi kārtējās derības ar neatkarību. Tad es uzpošos parādes formā. Bet šoreiz tās nav un nevajag- mati ir nesavākti, nav kosmētikas, mājās valda absolūts bardaks un man kājās ir vecās, mīļās nodriskātās džīnas.
Esmu mierā ar sevi. |
|