| Atrodi ekstrēmo tepat līdzās! |
[Feb. 4th, 2004|10:59 am] |
Šoreiz piedzīvojuma velniņš mani sadīdīja Ķīpenītes pieturā.Palaidu garām savu liktenīgo trolejbusu,izlēmu iet kājām pār vantenieku, kad Balstiņas man teica-pamēģini apdzīt.Un ko domājies-apdzinu es to trolejbusu un vēl dabūju pagaidīt pāris minūtes nākamajā pieturā, kamēr viņš atrīstījās līdz manīm. (Nepārspīlēšu, no iekšpuses (esot trolejbusā) braukšana ir raustīšanās pa metram uz priekšu.)Tāda lūk korķēšanās var sanākt.
Šis trolejbuss vispār ir ekstrēms-atrodoties tajā neiztrūkst nedz līdzsvara un ātras reakcijas vingrinājumi,viņam negaidot bremzējot, nedz šūpošanās stienī (mums mazajiem) vai vēlmes gadījumā-dejas ap to un cieši kampieni un elkoņu cīņas ar laika biedriem. Bet šodien pēc Lielā Skrējiena, tikusi beidzot apsēsties(! arī tas mīlīši, ir jāprot!) siltā trolejbusā izjūtas līdzīgas kā Tatros-mugura slapja, kājas slapjas, Tu cilvēciņ esi izskrējis cauri lietu, sniegu un šķīdoni pa visādiem neceļiem un beidzot sasniedzis siltu kalna būdiņu,kur gaida karsts kakao un brīdis atelpas.
Un nemēģiniet man iestāstīt,ka dzīves pulsu nevar sajust tepat-šī brīža pelēcībā. |
|
|
| Stīgas starp mums |
[Feb. 4th, 2004|04:05 pm] |
Varbūt paīstam tuvie man ir tie,kuru sakarā reizēm ienāk prātā-Tu tikai nemirsti,visu citu mēs pār-dzīvosim.Un nav pat svarīgi, cik daudz es par šiem pāris (trim četriem vēl...) cilvēkiem zinu un cik bieži satieku. Ir tāda labi treknas ģitārstīgas starp mums. Un ir acis,kurās grimt,ir sejas, kurās lūkoties un iedomāties-nez kā Tu izskatīsies, kad Tev būs 64? (Arī tad es būšu nomodā par jums.)Un ir rokas. Un sirdis-trakas, nenovecojošas un augošas.
Bet varbūt mēs pārdzīvosim arī to.:) Paldies,Režisor, par šo dienu. |
|
|