| Ledus ēšana |
[Jan. 19th, 2004|11:39 am] |
Vai gribi zināt kā es turpinu savu dzīvi?
Es rakstu, lēnām un mokoši atgriežos tādā mazohisma paveidā kā žurnālistika.
Zini, kā tas ir? Šeit par jūtām-tātad vari tālāk nelasīt.
Tas ir tā, it kā Tu sevī kā lielā tukšā traukā samet asus ledus gabalus,tie beržas cits gar citu, tie kūst, tie griežas trauka malās.Tie sagādā neizturamas sāpes un nemieru (t.b.pazīstamas kā radošas mokas),
tie nesaderas līdz izkūst un pārvēršas ūdenī, iegūst kādu viengabalainu apveidu.Tad pārņem prieka viļņi un lidojuma sajūtas.Dvēselē ielīst miers un ūdens ielīst uz papīra.Tam ir klāt dažādas vielas, labākajā gadījumā tā nav tikai ūdens liešana.Tam ir klāt asinis un siekalas.
Tikai tad, kad ir pabeigts, kļūst labi, murgs beidzas. Līdz nākamjai ledus ēšanai.
Un nejautā, kāpēc.Tu to zini labāk par mani. |
|
|
| Es mūžu nodzīvošu ar karbunkuli krūtīs... |
[Jan. 19th, 2004|04:57 pm] |
Debesis aiz loga ar katru manu acu uzmetienu kļūst zilākas un zilākas. Vai tiešām mans skatiens tās tā ietekmē? Zilais karbunkulis krūtīs atkal mostas un biedē mani ar savu dīvaino valstīšanos un skrāpēšanos.
Es nejūku, nē. Cik vien tas iespējams, visu dienu rokoties Edvarda Munka bailēs un neirozēs.
Vienmēr esmu domājusi, ka tas ir dzīvnieks,nē,dārgakmenis.
Man krūtīs ir dārgakmenis.Es esmu bagāta.
o jerrrum jerrum jerrrrrrrrum...mmmmmmmmmmm |
|
|