| Pēcsajūtas... |
[Sep. 2nd, 2003|10:11 am] |
| [ | mood |
| | saulīte | ] |
| [ | music |
| | Please, come hug me, I afraid to getting colder colder... | ] |
Gribētos noturēt sevī šo pēckoncerta sajūtu, bet diemžēl tā nenovēršami izplēn, paklūpot zem dzīves sīkumu pelēkajām kājelēm. Vismaz tā tīri taustāmā siltuma sajūta saules pinumā paliktu... Nezinu, kas. Prāta Vētra, ļaužu bari, mūzika vai es pati ar savu ļaušanos to radīja. Paturēt, saglabāt...Lai pietiek spēka vēl dienai, trim... Nu ir Kaupers saulīte,ir. Un teksti, kas atkal aicina ticēt brīnumiem un sev, nepadoties līdz vēlmju piepildījumam un katru mirkli izdziedāt līdz galam... Prieks tur tu rodies. (Jā, spēcīgāks kā 17 gados, jo tad vēl nebiju piedzīvojusi, ka tā var arī pietrūkt.)
P.s.Tieši tāpēc – Tu. Bet varbūt es pati protu Tā. Tikai neredzu to bez Tevis. Varbūt Tu manā dzīvē esi spogulis. Bet kas gan esmu es Tev? Literatūra... =) Ir ok. |
|
|
| “Es gribu Tavu foto” |
[Sep. 2nd, 2003|05:04 pm] |
| [ | mood |
| | ffffantastisks | ] |
| [ | music |
| | Sasha Lazard: the myth of RED | ] |
Dzīve šodien kā melnbalta fotogrāfija rādās. Melns, pelēks, balts, gaismēnu spēles... Ne tāpēc, ka drūmi, tāpēc, ka skaisti un viss tik skaidri saskatāms, kurp tālāk soļus spert, bildei labs asums. Tik labi ir justies tā – esmu izvēlējusies, esmu nokonkretizējusies par savu turpmāko profesionālo ceļu jebšu aicinājumu. Kā tāda egle acu priekšā- mērķis ir skaidrs, izvēle izdarīta un viss pārējais kā mazi zariņi sakārtojas paši no sevis. Un nekas vairs neliekas par grūtu un neiespējami, un viss notiek,ritinās un veļas uz priekšu. FFFFantastiski. |
|
|