| Pēcsajūtas... |
Sep. 2nd, 2003|10:11 am |
Gribētos noturēt sevī šo pēckoncerta sajūtu, bet diemžēl tā nenovēršami izplēn, paklūpot zem dzīves sīkumu pelēkajām kājelēm. Vismaz tā tīri taustāmā siltuma sajūta saules pinumā paliktu... Nezinu, kas. Prāta Vētra, ļaužu bari, mūzika vai es pati ar savu ļaušanos to radīja. Paturēt, saglabāt...Lai pietiek spēka vēl dienai, trim... Nu ir Kaupers saulīte,ir. Un teksti, kas atkal aicina ticēt brīnumiem un sev, nepadoties līdz vēlmju piepildījumam un katru mirkli izdziedāt līdz galam... Prieks tur tu rodies. (Jā, spēcīgāks kā 17 gados, jo tad vēl nebiju piedzīvojusi, ka tā var arī pietrūkt.)
P.s.Tieši tāpēc – Tu. Bet varbūt es pati protu Tā. Tikai neredzu to bez Tevis. Varbūt Tu manā dzīvē esi spogulis. Bet kas gan esmu es Tev? Literatūra... =) Ir ok. |
|