| Viss tas pac un šķiršanās |
[Jul. 16th, 2003|11:13 am] |
Joprojām dzīvojos dažādos pārdzīvojumos par šīs nedēļas nogales pasākumu.
Tā jau ir tradīcija, ka šādu nozīmīgu pasākumu organizēšanā vienumēr nākas izdzīvot vai visu emociju gammu. Bezspēcības sajūtu-“kas man vienai to vajag, sasodīc?!”, vientulību,neatkarību, dusmas, cerības, paļāvību, ka viss kā parasti beigās izdosies labi, prieku, ka pienācis kārtējais lielais un spilgtais pasākums, padošanos, spītību, greizsirdību, dusmas, mīļumu, vienaldzību, nogurumu, smagumu, azartu, aizrautību, gandarījumu, atsvešinātību,paškontroli un kāpšanu sev pāri, lepnumu, bailes,svētsvinīgu ticību, stressiņu un mieru... Un tas viss beigsies, kad, atgriezusies mājās, aizvēršu aiz sevis durvis. Eh, laikam man to visu vajag-cilvēkus, emocijas, cīņu... ar pliku mākslu (dažādās nozīmēs) nepietiek...
Tam visam pa vidu man vēl būs jāsatiek mans Bijušais, ar kuru mēs sen atpakaļ vienojāmies kopā šo pasākumu organizēt-viņš tā teikt, saorganizē puišus, es meitenes... Nespēju sagremot kā jūtas cilvēki pēc ŠĶIRŠANĀS, kad ir bijuši kopīgi pasākumu plāni, pienākumi, kur vēl bērni... ja man jau tagad viss ir šreijā-jau pēc Gadījuma, kas ilga nieka pāris intensīvus mēnešus, kuros gan tika izsapņoti sapņi par ģimeni, par dzīvi Liepājā, māju pie jūras un lielu mellu suni- atsevišķi identiski sapņi, kam tā arī nesanāca saplūst vienā. Atkal skan Coldplay- mūsu “ilgi un mierīgi” simbols. Dīvaini, attiecības ir pārrautas, bet kaut kas turpina dzīvot. Kas paliek, ja atrēķina kopīgu telpu,vēlmes un gaitas, ciešu klāt-būtni, maigumu, mazo jauko mašīnīti, naudu izklaidēm, šīs lūpas un rokas, vienam otra gaitu, mērķu un izjūtu pārzināšanu, kaitīgos ieradumus, dzīves vēsturi un dīvainības...
Kad atskalda nost to visu, kas man vairs nepieder, nekad nav piederējis un kam nav iespējams piederēt... Ja atsakās no visa, kas reiz sagādāja tik daudz drošības sajūtas un prieka...un kā vairs nebūs nekad... tomēr Kaut Kas paliek... Draudzība?
Kāpēc es neprotu izšķirties godam? Varbūt viss ir vienkārši-pilnīgi jāšķiras tad, kad nav vairs pilnīgi Nekā, kāpēc tikties? |
|
|