Magnesia

jau tiku nospraudusi, ka sestdiena būs sevis sakārtošana diena - svētdiena - istabas.

Nu svētdiena gluži tāda varbūt nesanāca, bet nav svarīgi, kurā dienā to izpildīt. Pirmdiena būs istabas diena un kulinarijas diena. :D
Toties paspēju iebraukt ar mēteli svaigi krāsotā sienā (nu kāpēc sienu nevarēja brūnu krāsot?! :D ) un cīnīties ar rezultātu. Vienīgais ierocis - terpentīns.

Bet gadatirdziņā (atšķirībā no šopingcentriem tajos man patīk iepirkties, jo var dabūt vai uzzināt par visādām interesantām dabiskām lietām) atradu šo to labu - izkalu sev monētu piemiņai, pavēroju, kā kaļ naglas viduslaikos un turpmāk megināšu mazgāties ar māliem, atkopt sabendēto ādu rokām un sejai ar argana elļu un mazgat drēbes ar ziepju riekstiem.

Sestdiena pirmo reizi pa pāris mēnešiem atvēru gardīnes, kā teiktu mana ome, spalvas iemainīju pret viedtālruni, izstaigaju centru, dabūju strādājam aizmugurējo velo lampiņu, paskatīties uz ielu māksliniekiem, nokrāsoju matus sev un citiem par prieku, paciemojos pie māsīcas, kura atrbauksui uz UK atpakaļ [pārziemot], dabūju savus meilus, t.sk, no novembra - iz koledžas atnāca, šoreiz neprasa maksu. :D bet laiku, kas man būtu ērtākais. Nu bišķi par vēlu nāca, bet aizsutit jau varu, bet var gadīties, ka arī tas par vēlu. :D gara diena. Vakarā nolūzu kā zīdainis ap 21.

Nu jā - sestdiena un arī ceturtdiena darbā, kad tur uzstājās kaut kādi aktieri terpušies kā puspliki velni, ūbergara laikam Sniegbaltīte un kas tur vel un kas tur vēl... liek maķenīt saskumt, kad nav strādājošas kameras telefonā. Bet nu sīkums. Tagad man ir tāda. Bet nu patiesībā arī šodien - kamēr fotografējošais telefons lādējās, palaidu garām episku kadru. Bet nu neko...

... ir, kad beidzot varēju sakārtot visu māju. Patīkami tīrs, bet paņēma daudz laika, jo pulēju visu - stenderes, durvis, skapji, skapīši, galdi, plaukti, palodzes utt utjp. Nē, nu nav, protams, perfekti, bet skats ir neatpazīstams - stenderes bija kā reklāmās - kad novelk ar lupatu un paliek balta josla. :D Protams, Ingusa istabu neaiztiku. Labi, ka tās durvis ciet, jo tur ir pēdas no suņa ar smakas specefektiem.

Tagad spīž. var staigāt basām kājām, citādi bija sajūta, ka visur, kur ķeries, kaut kādā zampā var iegrābties. Par grīdu vairāk suņa dēļ, jo tas arī nav mācīts ārā prasīties. Sākumā mēģināju mācīt, bet ko tas dod, ja es vienīgā to daru...

Šobrīd baudu. BAUDU klusumu, mieru, kārtību. Vismaz kādu laiku. Kamēr bērni ir prom un pat suns nu jau ir prom. Tas mazais nemiera gariņš gan ir prom uz pavisam - mainīja valsti uz visiem laikiem - kļūs par latvieti (kaut gan angliski nočipots). Labi, ka vismaz pie savējiem un zināmiem cilvēkiem, ja pie mums nevar palikt. Bija mēģinājums atdot vienam draugam, kurš aizveda pie sevis, bet neviens nav spējis viņu nomieirnāt - pretēji Santas vārdiem, viņš tomēr ir pieķēries mums - smilkstēja un nebija mierināms - atveda atpakaļ.

Kad bērni būs atpakaļ - neiespringšu uz tīrību, jo par kalponi bērniem būt arī negribas. Nav nedz laika, nedz "iekšā" to vien daŗit, kā tīrīt māju, jo tīrība saglabājas ~ 2 stundas. Kerija vēl tā, bet Adrians ir izlaists galīgi. Bet nu maziņš jau arī vēl. Saprotu, ka ar bērniem nav viegli, bet tāpēc - VISU CIEŅU tai Stratfordas mammai, kurai ir izdevies ar saviem ČETRIEM puikām nostādīt šo jautājumu strikti tā, ka māja ir kārtīga un viņi paši aiz sevis savāc. Nav tas viegli, daudz enerģijas prasa un uzstājības.