justies kā pats Miltons Heršijs būtu tevi noskūpstījis uz pieres.

sūtība ir radīt kaut ko jaunu, taču tas vienmēr ir saistīts ar mokām, risku un iekšējo cīņu - kāpt, nekāpt... tikpat labi tu vari iekāpt bezdibenī. bet tāpēc jau dzīve ir interesanta!
/2008/
***
tu vari, protams, sargāties, un tad tevi sargās, bet, velns, šīs trepes taču arī var mums uzgāzties virsū un tad ir cauri!
/2005/

-apžēliņ, tu brauc prom! mums taču vēl miljōns jāizrunā! viss, ko būtu runājuši mēnesi, aiznākamo! par dievlūdzējiem, cepelīniem, akrobātiem, zobenrijējiem! runāsim tā, it kā tu būtu atgriezies, - nu, teiksim, par tabakas spļāvējiem sienāžiem!
-savādi, bet es negribu runāt par sienāžiem.


gluži vienkārši nespēju ticēt, ka arī es reiz biju starp jums. ja mēs kādu pilsētu atstājam, tā mūsu acīs kļūst nereāla. ņujorka, čikāga - jebkura pilsēta ar visiem tās iedzīvotājiem no tālienes šķiet gluži neticama. cilvēki, kuru nav kopā ar mums, liekas dīvaini nereāli.

šķiet, esmu izsapņojusi teju miljard lietu, ko mēs darītu.
kā skraidītu visplānākajā drēbju kārtā pa šīm, pēdējās augusta nedēļas, milzu, taču pietiekoši siltajām, peļķēm roku rokā un šļakstītos brīdī, kad debesis izraudātu visu, kas ilgi jo ilgi krājies. kā saķērušies gulētu kāpās, nu gluži tikpat skaisti un vēl skaistāk, kā dziedāja Renārs. skaitītu zvaigznes kā toreiz uz murjāņstadiona. nē, neskaitītu. kāda gan nozīme skaitļiem, ja mēs esam viens otram? iespējams izdotos noķert kādu krītošu (jo ir taču augusts!), ievēleties vēlēšanos. es par tevi, tu par mani. nē, pat to nevajadzētu. jo tur, kopā guļot, mums jau piederētu visa pasaule. mēs piekāstu visus apkārtējos, paņemtu telti, smēķus viens otru un dotos uz rapšu lauka tālāko vietu. tā, lai neviens pats mūs nevarētu atrast vai nejauši uzdurties. man tu, tev es, apkārt mūsu rapšu valstība. mēs dalītu priekus, bēdas, apskāvienus, sajūtas, pēdējos smēķus un mīlestībiņu.
kopā skatītos filmas, kopā aizmigtu pēc nogurušas dienas, kopā brokastotu, kopā gatavotu vakariņas, kopā apsveiktu tuvākos svētkos, kopā, kopā, kopā..
kā jūlija pēdējā dienā, es pamostos tev blakus un zinātu, ka esmu laimīgākā.. un tu arī tā justos.

-tom, saki man nopietni, ja?
-ko tad?
-vai kaut kam ir arī laimīgas beigas?
-bērnu filmām, ko rāda sestdienās.
-nu jā, bet dzīvē?
-es zinu ivenīgi to, ka man vakaros patīk līst gultā, Dug. tātad katrai dienai ir laimīgas beigas. otrā rītā, kad sliešos augšā, varbūt kaut kas var samesties. bet man tik vien vajag kā atcerēties, ka vakarā es līdīšu gultā, un viss atkal ir pilnīgā kārtībā.
-es runāju par misteru foresteru un veco mis lūmisu.
-neko darīt, viņa ir mirusi.
-es zinu! bet vai viņš tev neliekas ērmīgs?
-tu domā, ka tai ziņā, ka šī dāma viņam šķitusi tikpat jauna kā fotogrāfijā, kaut gan jau sen bija veca kā pasaule? nē, ser, manuprāt, tas ir lieliski!
-ha, kas tad tur lielisks?
-pēdējā laikā, kad misters foresters reizēm man šo to pastāstīja un es beidzot sapratu apjēdzu, kas un kā, - pasaulīt! - es kaucu kā plēsts. pats īsti nemāku pateikt, kādēļ. taču es neparko negribētu, lai tas viss būtu bijis citādi. saki, par ko tad mēs tagad runātu? ne par ko! un turklāt man patīk izraudāties. kad no sirds izbrēcas, tad tā vien šķiet, ka atkal ir rīts un sākas jauan diena.
-ā, nu es saprotu.
-tu jau arī labprāt paraudi, tikai negribi atzīties. ja kārtīgi izraudās, viss atkal ir jauki. tās arī ir tavas laimīgās beigas. un pēc tam atkal tīk skraidīt pa āru un doties garugarajās pastaigās. un tad tikai nāk tas pats labākais! ik reizi, kad misters foresters pārdomās visu notikušo un sapratīs, ka nekas tur nav līdzams, un krietni izraudāsies, viņam šķitīs, ka atkal ir rīts, kaut arī tobrīd būs pieci pēc pusdienas.
-kaut kā tomēr neizklausās pēc laimīgām beigām.
-vajag tikai kārtīgi izgulēties vai minūtes desmit nokaukties, vai notiesāt pinti saldējuma, vai arī izdarīt visu to kopā - un tās būs vislabākās zāles, Dug.