šķiet, esmu izsapņojusi teju miljard lietu, ko mēs darītu.
kā skraidītu visplānākajā drēbju kārtā pa šīm, pēdējās augusta nedēļas, milzu, taču pietiekoši siltajām, peļķēm roku rokā un šļakstītos brīdī, kad debesis izraudātu visu, kas ilgi jo ilgi krājies. kā saķērušies gulētu kāpās, nu gluži tikpat skaisti un vēl skaistāk, kā dziedāja Renārs. skaitītu zvaigznes kā toreiz uz murjāņstadiona. nē, neskaitītu. kāda gan nozīme skaitļiem, ja mēs esam viens otram? iespējams izdotos noķert kādu krītošu (jo ir taču augusts!), ievēleties vēlēšanos. es par tevi, tu par mani. nē, pat to nevajadzētu. jo tur, kopā guļot, mums jau piederētu visa pasaule. mēs piekāstu visus apkārtējos, paņemtu telti, smēķus viens otru un dotos uz rapšu lauka tālāko vietu. tā, lai neviens pats mūs nevarētu atrast vai nejauši uzdurties. man tu, tev es, apkārt mūsu rapšu valstība. mēs dalītu priekus, bēdas, apskāvienus, sajūtas, pēdējos smēķus un mīlestībiņu.
kopā skatītos filmas, kopā aizmigtu pēc nogurušas dienas, kopā brokastotu, kopā gatavotu vakariņas, kopā apsveiktu tuvākos svētkos, kopā, kopā, kopā..
kā jūlija pēdējā dienā, es pamostos tev blakus un zinātu, ka esmu laimīgākā.. un tu arī tā justos.