re kā.
mans, gadu ilgi pūstais, un tiešām lielais sapņu burbulis sasprāga. ar tik milzīgu spēku, ka sadūrās dziļi dziļi, un, lai sadzītu brūces būs jāgaida nenosakāmi ilgs laiks.
un tagad sāp vājprātā ārkārtīgi. šādas sāpes izkropļo manu pasauli, mani.

vairs nekam neder katra vakara raudāšana vai žēlošanās. nekas vispār vairs nekam neder.
es nezinu, kur likties, nezinu kā tam likt norimt.


FUCK THE MONEY.
lai deg ellē viss, kas man visas šīs 40 dienas licis raudāt.

jo vairāk es uz to tiecos, jo vairāk šķēršļu parādās. jo vairāk es gribu tikt pāri visiem šķēršļiem, jo lielākas gribēšana. apburtais loks.
ja man no kaut kā vispār ir bail, tad tagad es tik ļoti baidos beigās būt sarūgtināta. sarūgtināta, sadragāta, izpostīta. līdz milzīgām sāpēm, kas mirks asarās.
mums visvairāk ir bail no tā, kas varētu nenotikt.
-
ar acīm, ar ausīm es uztveru savus mīlamos kungus. savus meistarus.
viņi vienmēr būs ar mani.
pazaudēties, atkal atrasties ar viņiem. un pēcāk vēlreiz, tikai savaādāk.
taču VIENMĒR KOPĀ. ar SAVIEM ĪSTAJIEM.
-

dzīve sit pušu katru kino

tagad, kad vajadzētu līksmot un priecāties, būt cerību pārpilnai un sapņaini skatīties debesīs,
man sāp tik ļoti.
ļoti.

šī nedēļa tāda atmiņu pilna. atkārtoti izdzīvotu atmiņu. to jaukāko un labāko. to daļiņu, kas mani izveidojusi.
naksnīgo jumtu iekarošana, zvaigžņotas debesis un krītošo spīdekļu ķerstīšana, pilns vakars un ausis ar skanīgām dziesmām, kārtīga deva jestruma, bohēmiskā atmosfēra ar smēķiem istabās un ārā, kopīgas ēdienreizes. tāda lielās komūnas, dažu savu jaukāko, bužināmo, kopības sajūta.

es skaitu cik reižu piecpadsmit minūtēs iečirksas cikādes - viņš paskatījās savā lētjaā rokas pulkstenī. - vajag saskaitīt, pielikt trīsdesmit deviņi, un tad iznāk, cik pašlaik grādu.

-deviņdesmit divi grādi!
-kurš to sacīja?
-es. nevis astoņdesmit septiņi grādi pēc Fārenheita, bet deviņdesmit divi pēc Spuldinga!
***

-kolosāli! - toms nodungoja. - divi duči, trīs duči jāņtārpiņu!
-ššš-šš, neauro!
-bet kam tev tie vajadzīgi?
-kad mēs naktī zem segas lasījām kabatas baterijas gaismā, tad dabūjām kārtīgu vēju, vai ne? bet, ja te būs burka ar jāņtārpiņiem, it neviens neko nenojautīs, domās, ka tā ir tikai kolekcija.
-dug, tu esi ģēnijs!
***

nu, bet, ja viss kļuvis neinteresants, tad taču kaut kas ir jāizdomā!

bez grādīgiem dzērieniem iztiekot,
mani noreibina nakts pati.
es nevarešu sevi attaisnot.

-tom, saki man nopietni, ja?
-ko tad?
-vai kaut kam ir arī laimīgas beigas?
-bērnu filmām, ko rāda sestdienās.
-nu jā, bet dzīvē?
-es zinu ivenīgi to, ka man vakaros patīk līst gultā, Dug. tātad katrai dienai ir laimīgas beigas. otrā rītā, kad sliešos augšā, varbūt kaut kas var samesties. bet man tik vien vajag kā atcerēties, ka vakarā es līdīšu gultā, un viss atkal ir pilnīgā kārtībā.
-es runāju par misteru foresteru un veco mis lūmisu.
-neko darīt, viņa ir mirusi.
-es zinu! bet vai viņš tev neliekas ērmīgs?
-tu domā, ka tai ziņā, ka šī dāma viņam šķitusi tikpat jauna kā fotogrāfijā, kaut gan jau sen bija veca kā pasaule? nē, ser, manuprāt, tas ir lieliski!
-ha, kas tad tur lielisks?
-pēdējā laikā, kad misters foresters reizēm man šo to pastāstīja un es beidzot sapratu apjēdzu, kas un kā, - pasaulīt! - es kaucu kā plēsts. pats īsti nemāku pateikt, kādēļ. taču es neparko negribētu, lai tas viss būtu bijis citādi. saki, par ko tad mēs tagad runātu? ne par ko! un turklāt man patīk izraudāties. kad no sirds izbrēcas, tad tā vien šķiet, ka atkal ir rīts un sākas jauan diena.
-ā, nu es saprotu.
-tu jau arī labprāt paraudi, tikai negribi atzīties. ja kārtīgi izraudās, viss atkal ir jauki. tās arī ir tavas laimīgās beigas. un pēc tam atkal tīk skraidīt pa āru un doties garugarajās pastaigās. un tad tikai nāk tas pats labākais! ik reizi, kad misters foresters pārdomās visu notikušo un sapratīs, ka nekas tur nav līdzams, un krietni izraudāsies, viņam šķitīs, ka atkal ir rīts, kaut arī tobrīd būs pieci pēc pusdienas.
-kaut kā tomēr neizklausās pēc laimīgām beigām.
-vajag tikai kārtīgi izgulēties vai minūtes desmit nokaukties, vai notiesāt pinti saldējuma, vai arī izdarīt visu to kopā - un tās būs vislabākās zāles, Dug.

šķiet, esmu izsapņojusi teju miljard lietu, ko mēs darītu.
kā skraidītu visplānākajā drēbju kārtā pa šīm, pēdējās augusta nedēļas, milzu, taču pietiekoši siltajām, peļķēm roku rokā un šļakstītos brīdī, kad debesis izraudātu visu, kas ilgi jo ilgi krājies. kā saķērušies gulētu kāpās, nu gluži tikpat skaisti un vēl skaistāk, kā dziedāja Renārs. skaitītu zvaigznes kā toreiz uz murjāņstadiona. nē, neskaitītu. kāda gan nozīme skaitļiem, ja mēs esam viens otram? iespējams izdotos noķert kādu krītošu (jo ir taču augusts!), ievēleties vēlēšanos. es par tevi, tu par mani. nē, pat to nevajadzētu. jo tur, kopā guļot, mums jau piederētu visa pasaule. mēs piekāstu visus apkārtējos, paņemtu telti, smēķus viens otru un dotos uz rapšu lauka tālāko vietu. tā, lai neviens pats mūs nevarētu atrast vai nejauši uzdurties. man tu, tev es, apkārt mūsu rapšu valstība. mēs dalītu priekus, bēdas, apskāvienus, sajūtas, pēdējos smēķus un mīlestībiņu.
kopā skatītos filmas, kopā aizmigtu pēc nogurušas dienas, kopā brokastotu, kopā gatavotu vakariņas, kopā apsveiktu tuvākos svētkos, kopā, kopā, kopā..
kā jūlija pēdējā dienā, es pamostos tev blakus un zinātu, ka esmu laimīgākā.. un tu arī tā justos.

-apžēliņ, tu brauc prom! mums taču vēl miljōns jāizrunā! viss, ko būtu runājuši mēnesi, aiznākamo! par dievlūdzējiem, cepelīniem, akrobātiem, zobenrijējiem! runāsim tā, it kā tu būtu atgriezies, - nu, teiksim, par tabakas spļāvējiem sienāžiem!
-savādi, bet es negribu runāt par sienāžiem.


gluži vienkārši nespēju ticēt, ka arī es reiz biju starp jums. ja mēs kādu pilsētu atstājam, tā mūsu acīs kļūst nereāla. ņujorka, čikāga - jebkura pilsēta ar visiem tās iedzīvotājiem no tālienes šķiet gluži neticama. cilvēki, kuru nav kopā ar mums, liekas dīvaini nereāli.

sūtība ir radīt kaut ko jaunu, taču tas vienmēr ir saistīts ar mokām, risku un iekšējo cīņu - kāpt, nekāpt... tikpat labi tu vari iekāpt bezdibenī. bet tāpēc jau dzīve ir interesanta!
/2008/
***
tu vari, protams, sargāties, un tad tevi sargās, bet, velns, šīs trepes taču arī var mums uzgāzties virsū un tad ir cauri!
/2005/

justies kā pats Miltons Heršijs būtu tevi noskūpstījis uz pieres.

[sapņot par zvaigznēm], čukstēt, ka mīlu, [pirmo reiz ieraudzīt krokodilu].
jel spēlējiet, spēlējiet skaļāk, es nevaru sadzirdēt.
tos divus var atdot citiem, bet trešo paturi sev. ziedos dzīvot, ko vēlēties var!

no mājīgām debesīm izkāpj noreibis kungs, mēs esam viņa pirmais un paliekam pēdējais.
marshmallow sky. suitcase of memories.

es izlasīju mūžvecās vēstules ar Artu. cik īsi es viņai neko nepateicu, cik ātri viņa saprata.
todien, kad man bija miljōns skaisto mirkļu vienā dienā saripojuši. tovakar, to drūmo sestdienas vakaru, kad es sajutos tik labi, netikai pateicoties dienas notikumiem, bet sarunai ar viņu.


deviņpadsmito dienu divi tūkstoši astotajā.

..un ja nu es sameklētu? ja sameklētu to, kas meklēts visu šo laiku, atrastu to, kā trūkst. tagad taču visi ņemās, mēģina atrast Sevi. vai tad pēc tam būtu labi? meklējumi būtu beigušies, iestātos stagnācija. vai to maz vajag? tu meklē, laiks iet uz priekšu, iespējams, ka tad, kad atrodi ir jaunas prasības, ko sameklēt. tā tu dzenies uz to rinķi, dzenies, taču tu nestāvi uz vietas! tik daudz jauna tu iegūsti, kaut ko zaudē,

bet tāpēc jau dzīve ir tik interesanta!

ar savu milzīgo optimismu un mīlestībiņu es turpinu ar pieri skriet sienā.
/tagad es jūtu sekas. man sāp./


i love you.
that's my secret.
no hearts. no pretty drawings.
no poems or cryptic messages.
i love you.

man ir saglabāta vairāk kā trīs gadus veca, no žurnāla izrauta, intervija ar kādu žiperīgu un ļoti sirsnīgu zēnu.
katru reizi, kad lasu, es raudu.

es gluži vienkārši esmu mazliet apjukusi (sak, kam negadās) ar sevīm, varbūt vajadzētu aiziet sevi pameklēt. varbūt tuvējā mežiņā, varbūt kādā remontdarbnīcā, varbūt plašajā pasaulē.

es esmu šeit, jo es slēpjos.