-tom, saki man nopietni, ja?
-ko tad?
-vai kaut kam ir arī laimīgas beigas?
-bērnu filmām, ko rāda sestdienās.
-nu jā, bet dzīvē?
-es zinu ivenīgi to, ka man vakaros patīk līst gultā, Dug. tātad katrai dienai ir laimīgas beigas. otrā rītā, kad sliešos augšā, varbūt kaut kas var samesties. bet man tik vien vajag kā atcerēties, ka vakarā es līdīšu gultā, un viss atkal ir pilnīgā kārtībā.
-es runāju par misteru foresteru un veco mis lūmisu.
-neko darīt, viņa ir mirusi.
-es zinu! bet vai viņš tev neliekas ērmīgs?
-tu domā, ka tai ziņā, ka šī dāma viņam šķitusi tikpat jauna kā fotogrāfijā, kaut gan jau sen bija veca kā pasaule? nē, ser, manuprāt, tas ir lieliski!
-ha, kas tad tur lielisks?
-pēdējā laikā, kad misters foresters reizēm man šo to pastāstīja un es beidzot sapratu apjēdzu, kas un kā, - pasaulīt! - es kaucu kā plēsts. pats īsti nemāku pateikt, kādēļ. taču es neparko negribētu, lai tas viss būtu bijis citādi. saki, par ko tad mēs tagad runātu? ne par ko! un turklāt man patīk izraudāties. kad no sirds izbrēcas, tad tā vien šķiet, ka atkal ir rīts un sākas jauan diena.
-ā, nu es saprotu.
-tu jau arī labprāt paraudi, tikai negribi atzīties. ja kārtīgi izraudās, viss atkal ir jauki. tās arī ir tavas laimīgās beigas. un pēc tam atkal tīk skraidīt pa āru un doties garugarajās pastaigās. un tad tikai nāk tas pats labākais! ik reizi, kad misters foresters pārdomās visu notikušo un sapratīs, ka nekas tur nav līdzams, un krietni izraudāsies, viņam šķitīs, ka atkal ir rīts, kaut arī tobrīd būs pieci pēc pusdienas.
-kaut kā tomēr neizklausās pēc laimīgām beigām.
-vajag tikai kārtīgi izgulēties vai minūtes desmit nokaukties, vai notiesāt pinti saldējuma, vai arī izdarīt visu to kopā - un tās būs vislabākās zāles, Dug.