| 9:13a |
Lūdzu mazliet apstājieties. Nebrauciet mazliet. Vienu brīdi gribu dzirdēt kā lakstīgala čukst un vardes. Kaut kur Balasta dambja viņā galā. Kušs.
Es gribētu ar tevi sadoties rokās. Un iet pa tumšu mežu. Es nezinu, vai tu māki. Bet es gribētu. Gribētu ar tevi kopā lakstīgalu klausīties. Tagad. Kad kastaņas sāk ziedēt un ievas. Nezinu, vai tu māki. Bet es gribētu. Gribētu ar tevi sēdēt zālē un skatīties sazin kur. Nezinu, vai tu māki. Bet es gribētu.
Kamēr nezinu, kamēr gribētu, tikmēr viena lēni un līgani cauri tumsai klusi plūdīšu upes ūdenī skatīšos lakstīgalu klausīšos un vardes un savas domas domāšu jo tikai tumsā savas domas sadzirdu tikai viena tik labi sajūtos un sevī līdz saknei gremdējos pie afišu staba piespiežos un pēdējiem soļiem saņemos. |
| 1:30p |
Kā var tik dīvaini dzīve rosīties?
Pirms četriem gadiem ar greipfrūtu sulas paku gaidīju tramvaju. Pirms trijiem gadiem par pēdējiem piecpadsmit santīmiem nopirku šokolādes batoniņu un ap sešiem vakarā apēdu - tā bija vienīgā ēdinreize todien. Un trīs iepriekšējās dienās tikai ūdenī vārītas auzu pārslas. Pirms diviem gadiem uz darbu ar kājām, jo jātaupa nauda un atpakaļ ar kājām, jo tik vēlu tramvaji negāju (un vēl aizvien neiet). Pirms gada - velosipēdu vai pusdienas? Šodien? A kas šodien? |