Ēnas spēlējas

Kaapeec ne mani? Kaapeec vinju? Gribu pirmaa. Gribu buut labaakaa. Gribu, lai mani pamana. Nemaisies pa kaajaam. Paej nost. Visu uzmaniibu man. Man. Man. Man.
Ak taa. Tomeer ar citiem runaasiet, tomeer ar vinju. Ja? Labi, nav man galvenaa loma shajaa izraadee. Nemaz neceriet. Otraa vijole es nebuushu. Es nebuushu otraa plaana aktrise. Es aizeju. Man ir garlaiciigi. Un vispaar. Chau.

Pilniigs beernu daarzs. Neticeeju, ka shitaa veel pieaugushi (?) cilveeki uzvedas. Bet uzvedas. Uzmaniibas deficiits? Mazveertiiba? Vientuliiba? Kas liek tik drausmiigi riikoties.

Es savaacu savas parpalinjas un ielienu alinjaa. Man pofig. Gribi speeleet pirmo vijoli. Da luudzu. Sauciet mani par pashpietiekamu, iedomiigu. A man chista pofig. Cienu juus un arii miilu. Un paareejais man pofig. Tikai nekaadas intrigas luudzu. Citaadi vareesi iet un blakus istabaa pakaarties.

Un tie putni piecos no riita veermanes daarzaa. Un siltais miklais gaiss. Ap seju. Uz rokaam. Un no riita. Vienpadsmitos. Barona ielas migla. Un vienos. Veel aizvien taa pati migla. Pavasaris. Un baroona ielas migla. Un filmaa arii vakar bija migla. Un putni. Un atkal sagribeejaas. Savajadzeejaas. Uz laukiem. Pie maates. Pie teeva. Un maate shoriit piezvaniija, lai atgaadinaatu, ka manam miiljaakajam beernam shodien dzimshanas diena. Jaa tieshi pirms divpadsmit gadiem. Atceros to dienu. Un veel atceros to dienu, kad vinju no slimniicas atveda maajaas. Spiideeja saule. Un es ar smukajaam kurpeem gaaju paari koka laipinjai. Vinja bija nozhuvusi sausa. Un kaiminjiene, kas smeela no avotinja uudeni, man uzsauca. "Tev braaliiti atveda!" Un tad saakaas pavisam cita dziive. Ar saulainaam un pilniigi kapa melnaam miglainaam dienaam. Bet te nu mees esam - jau 12 gadus uz zemes. Viens pie otra. Tuvu, tuvu.