Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, February 18th, 2005
| Time |
Event |
| 9:28a |
Vārdi, pasperti ar kāju, ripo cauri alejai. Ripo un atsitas pret koku stumbriem. Pret kurmju rakumiem. Pret krāsainu lapu kaudzēm. Pret lietus lāsēm. Pret cilvēku sejām. Pret suņiem. Un tad vārdi maina trajektoriju. Un lido citur. Un atkal atsitas. Un atkal lido. Maina būtību. Maina jēgu. Maina nozīmi.
Jauna meitene sarkanā beretē pa parku staigā. Dzeltens lietussargs rokā. Elpo rudenīgo gaisu. Un vārdus. Pa vienam. Ievelk dziļi, dziļi. Un uzraksta stāstu. Stāstu par mani. Un rados es. Ar mainītu būtību, jēgu un nozīmi.
Jūs mani izdomājāt. Viņa mani pierakstīja. Viņš uzzīmēja. | | 12:55p |
Nosalusi. Tik ļoti, ka jau vienalga. Un tad pamanu tos restotos logus. Pie paša trotuāra. Apakšā. Režģi. Smalki režģi priekšā. Un lielāki. Brūnpelēki. Pieputējuši. Un slimas acis skatās. Cauri režģim. Slimi ķermeņi un prāti. Man gribas ātrāk mājās. Siltumā. Un gaismā. Kur tīrs. Manis pašas. Viss. Slimas rokas ķeras pie pārsalušajām kājā. Un nu jau vairs pat paiet nevaru. Un tikai soļi no muguras pamodina. Aizdzen. Soļi. Vienmuļi, čaukstoši soļi. Es pagriežos. Un slims ķermenis aiz muguras soļo. Ej garām, ej garām. Un es ciešāk savelku dūres. Un negribīgi paiet garām. Tagad es piemērojos viņa ritmam. Viņa soļiem. Un eju no muguras. Es eju no muguras. Un uzdzenu šausmas. Viņš ieiet veikalā. Es sāku steigties. Steigties. Steigties. Līdz saprotu, ka nav jau vairs kur... |
|