Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, February 8th, 2005
| Time |
Event |
| 11:03a |
Sasalušās debesīs sasalušas zvaigznes. Rokas sabāztas mēteļa kabatās. Mazas tukšas ieliņas. Ģertrūdes iela. Akas iela. Tallinas iela. Barona iela. Lāsteka kūst mutē uz mēles. Piesalsts pie lūpām. Izspļauju lāsteku lielā sniega kaudzē.
He, rīt sāpēs kakls. He, var būt būs iesnas. He. He. He.
Un vispār. Paldies, ka pavadīji. Bet nebija nepieciešams.
Pēdējā laikā tik daudz jautājumu par dzīves jēgu un par to, kā jūtos.
Dzīve ir dzīve un jūtos kā jūtos. Un kāda tur kādam daļa. Priecājieties, ka esmu. Es priecājos, ka esat. Nepatīku - nenāciet, neaiciniet, nerunājiet. Patīku - jūs man arī. Bet nevajag līst dvēselē. Nu lūdzu - nevajag. | | 1:35p |
Jau otro nedēļu pēc kārtas pamanu, ka tieši plkst.13:30 (vai ar kādu piecu minūšu nobīdi pa labi vai pa kreisi), ieskatos pulkstenī un esmu atvērusi Cibu. Vienmēr vienā un tajā pašā laikā. Un vienmēr mani pārņem tā pati sajūta - cik labi, diena iet uz beigām! Nesaprotu, ko tas nozīmē. Sākumā domāju, ka tas tā vienkārši, bet tagad jau tas sāk kļūt interesanti, lai neteiktu vairāk.
Un tad vēl arī parasti 16:15 sāku pabeigt iesākots darbus, bet 16:50 uzrodas kaut kas steidzams un neatliekams.
Plkst.21:00 mani pārņem vientulības sajūta.
Plkst.23:00 man uzmācas domas par nāvi.
Plkst.24:00 nav vairs nav spēka, lai aizietu līdz dušai.
Plkst.00:30 mēģinu sasildīties karstā dušā.
Plkst.01:15 domāju, ka atkal sasodīti maz laika gulēšanai atlicis.
Un tas viss kaut kā palien zem (ielien starp) dažādām nodarbēm (t.sk. dienišķās maizes pelnīšanas), draugiem un mācībām. | | 4:41p |
Diena ar mani spēlēja paslēpes. Tāpat kā tu. Un es arī slēpos. Aiz fabrikas stūra. Putekļos. Vilciena dūmos pazudu. Un ieskrēju pussagruvušas koka mājas dziļākajā istabā.
Dzirdēju tavus soļus. Tuvāk un tuvāk. Ārprāc. Tūlīt tu mani ieraudzīsi. Kur? Kur? Ā. Ārā pa logu. Pa logu ārā. Un aiz viesnīcas. Nē viesnīcā iekšā. Augšā ar liftu. Re, kā tu pa leju staigā un skaties. Hei, es esmu te - augšā. Un kamēr tu brauci ar liftu, es pa ugunsdzēsēju kāpnēm lejā un prom. Uz ostu. Starp kuģiem. Uz staciju. Vilcienos. Starp vilcieniem. Un tā mēs pazudām. Viens otam pazudām. Un vairs nav jēgas slēpties. Vēl tikai inerces pēc. Bet sen jau esam pazuduši. |
|