Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, February 7th, 2005
| Time |
Event |
| 9:09a |
Tieši pirms 24 h es braucu pāri Vanšu tiltam un priecājos par saulaino svētdienas rītu.
Tieši pirms sēšām stundām es palīdu zem siltās oranžās segas.
Tieši pirms divām stundām man zvanīja modinātājs.
Kā tas viss sadrumstalots pa stundām.
Un kur tad mans iekšējais laiks? Kur tad manas iekšējās sajūtas? Kur priekšplāns? Kur aizskatuve? Kur galvenā loma? Kur masu skatu tēlotāji? Kur viss mainās? Kur?
Teātris? Kino? Īsts? Neīsts?
Auksts.
Ir lietas kas nemainās?
Ir atbilde? | | 10:36a |
Ēdu sarkanu ābolu. Un pamanīju, ka manas zeķes ir vienā krāsā ar ābolu - koši sarkanas. Smuki tā sarkanā krāsa uz melna, zem melna, ar melnu fonu spēlējas. Pamanīju, ka atslēgai sarkanas piekariņš. Man uz galda sarkans skavotājs (maziņš mazītiņš). Uz krūzītes sarkanas puķes. Kalendārā sarkani cipari. Sarkans knaģītis starp melnajiem. Šorīt nopirku saraknus cimdiņus. Mazas sarkanas lietiņas. Mazas sarkanas lietiņas.
Back to work. | | 12:57p |
Dream is destiny
Dream is destiny.
Don't be afraid of dreeming.
How to find myself? How? Tell me the answer. I know that you know the answer. Don't say: "I don't know." Please don't say so.
Sorry. I don't know. I have to find my way. I have to find answers to my questions. I don't have those answers. Answers to your questions. I don't have answers to my questions. I don't know if there is any answer. I am in the same position as you are. Please. I am not some kind of guru. I don't know the big truth. We can just talk. And thats it. I can't tell you how to act, what to do. I have my own exeprience.
But I can learn from you experience.
If I will find the answer, I'll tell you. But now, just leave it. Just live it. Just try to feel it.
CY
CY | | 1:50p |
Uzraxtīju rezolūciju: "savas kompetneces un iespēju robežās sagatavot atbildi"
Nu, nu un kas tad ir tā "iespēju robeža" Es it kā domāju - lai viņi netērē laiku uz šito daudz. Rīt jāiesniedz atbilde. Lai dikti neiespringst. Bet vai viņi to sapratīs tā pat?
Un kāpēc es vispār par robežām? | | 5:12p |
Vakar sēdēju zirdziņam mugurā. Un no viņa siltums. Soļojām pa manēžu. Uz riņķi vien, uz riņķi vien. Ārā nelaida. Uz mežu netikām. Zirdziņam pakavi slīdēja. Bet man jau manēžā pārsala labā kāja. Un rokas bija alkoholiķa zilas. Parikšojām arī. Kaut kā nedroši jutos, tāpēc atpakaļ soļos.
Bet tie zirdziņi stallī man tik lieli izlikās. Un sākumā pat baidījos. Domāju par to, ka varētu mesties bēgt. Izskriet cauri stallim, ārā prom, pa mežu, kur acis rāda. Bet tad es sajutu siltumu. Un mieru. Zirdziņi tik mierīgi. Un tik lieli un labi. Draugi. Un tad jau man abas rokas bij zirgam ap kaklu. Un viņš man stāstīja pasaku. Es viņam visādus niekus tur smēju ausī. Un blēņas stāstīju. Un viņš man teica, ka es esmu niekalbe. Bet es tik stātstu. Un viņš jau arī man pasakas.
Bet pie zirdziņiem man patika. Man zirdziņi vispār patīk. Bērnības sapnis - stallis ar zirdziņiem.
Un tad vēl vakar Ķīpsalā street dance fests bija. Nu tie jaunieši jau tur smuki lec. Un tā bumsi bumsi mūzika. Bet nu kaut kas man no tā visa neaiziet. Man gan skaidroja filozofiju: "It's some kind of competition. You know. Not agressive, but you have to be the best. You have to move. You have to be the first. Some kind of, you know, good competition." O.k. Var jau būt. Bet tā kā man sacensība pati par sevi nepatīk - tad secināju, ka tas nav priekš manis. It is rude. And not for me.
Un tad ļoti, ļoti vēlu vakarā trīs stundas nosēdēju ne visai ērtā pozā. Galva pagriezta pa kreisi. Šodien kakls tāds nepagrozāms. Ak jā - un protams dibens un kājas no zirdziņiem. Sēdēšanas, staigāšanas un grozīšanas problēma.
Lets go out. Beautiful evening. |
|