: Stārķis
Mēs braucām pa šoseju un vienā ielejā ieraudzījām ceļa vidū - pretējā joslā - stāvam stārķi. Sākumā nesapratām, bet samazinot ātrumu un braucot garām, varēja redzēt, ka viņam kāds bija uzbraucis, aizķēris, jo viens spārns izskatījās salauzts, ačgārni, nedabiski salocīts un nolaists. Un viņš bija šokā, viņš vienkārši stāvēja ceļa vidū un nekustējās. Tai brīdī tur neviens cits nebrauca, bet nākošā līkumā redzējām pretī braucam lielo furgonu un es nodomāju: "...un šis viņu noteikti vienkārši nobrauks, jo nebremzēs vispār."
Likās, varbūt vajadzēja apstāties, nodzīt nost ceļa, bet ko tas dos. Pie vetārsta tāpat viņu neaizvedīšu un neviens viņu nesalāpīs, jo tas taču ir "tikai stārķis". Un varbūt labāk pat tā, ka viņu vēl šoka stāvoklī esot, neko nesaprotot vienkārši nobrauks pagalam.
Bet visu atlikušo ceļu man bija tik šausmīgi bēdīgi, es nevaru aizmirst joprojam to skatu - to vienkāršo pārsteigumu viņa izteiksmē. Man likās pretīga visa cilvēce, mēs galinam nost dzīvniekus un viņi pēdējos mirkļos visi kā viens stāv un absolūtā vienkāršībā nesaprot, kāpēc. Kāpēc mēs to viņiem nodarām. Un viņi misrst bariem, miljoniem. Šovasar vispār salīdzinoši daudz sanācis braukāt pa Latviju un tik nenormāli daudz nobrauktu dzīvnieku mētājas ceļmalās. Nezinu, kaut kāds dziļš riebums pret visu to pastāvošo sistēmu, kādā dzīvojam - mēs visi esam uzpūtīgi, ignoranti egoisti attiecībā pret savu apkārtējo vidi un sevišķi jau dzīvniekiem, dzīvām radībām, kuras itin nekāda iemesla dēļa nav mazāk vērtīgas par mums. Ja kāds man pateiks te, ka "jā, bet mums ir aifouni"...es man liekas uzsprāgšu!
P.S. Mans fiziskais riebums izpaužas tiešām reāli - es uz gaļu nevaru pat paskatīties.
P.S.2 Tā nav pirmā reize, kad man tādas aizkustinājuma jūtas pret zvēriem. Tie, kas mani pazīst, tie zina, ka es vispār pārsvarā sajūsminos tikai par zvēriem un dabu. (ar "sajūsminos" es domāju - no sirds izjūtu spontānu prieku), bet šoreiz šis paņēma kaut kā nenormāli globāli. Tā viņa bezspēcīgā padošanās un neizpratne kā pretstats mūsu kretīniskajām nāves dzelzs kastēm un visiem pārējiem civilizācijas sūdiem.
P.S.3 Vēl šodien ejot pie notāra, kad riktīgi gāza lietus, pie tās ēkas ārdurvīm nojumē ņaudēja pavisam maziņš kaķēns, salijis un sarāvies uz akmens flīzēm. Kamēr uzkāpu augšā un savācu papīrus, biju izdomājusi, ka šo nu gan savākšu, bet kad nācu lejā, kāds jau viņu laikam bija savācis. Es pēc tam vēl divas reizes staigāju ap to māju un viņu meklēju, bet neredzēju. Jūtos vainīga/parādā stārķim vismaz izglābt kādu citu tagad. Muļķe, nu.
Mēs braucām pa šoseju un vienā ielejā ieraudzījām ceļa vidū - pretējā joslā - stāvam stārķi. Sākumā nesapratām, bet samazinot ātrumu un braucot garām, varēja redzēt, ka viņam kāds bija uzbraucis, aizķēris, jo viens spārns izskatījās salauzts, ačgārni, nedabiski salocīts un nolaists. Un viņš bija šokā, viņš vienkārši stāvēja ceļa vidū un nekustējās. Tai brīdī tur neviens cits nebrauca, bet nākošā līkumā redzējām pretī braucam lielo furgonu un es nodomāju: "...un šis viņu noteikti vienkārši nobrauks, jo nebremzēs vispār."
Likās, varbūt vajadzēja apstāties, nodzīt nost ceļa, bet ko tas dos. Pie vetārsta tāpat viņu neaizvedīšu un neviens viņu nesalāpīs, jo tas taču ir "tikai stārķis". Un varbūt labāk pat tā, ka viņu vēl šoka stāvoklī esot, neko nesaprotot vienkārši nobrauks pagalam.
Bet visu atlikušo ceļu man bija tik šausmīgi bēdīgi, es nevaru aizmirst joprojam to skatu - to vienkāršo pārsteigumu viņa izteiksmē. Man likās pretīga visa cilvēce, mēs galinam nost dzīvniekus un viņi pēdējos mirkļos visi kā viens stāv un absolūtā vienkāršībā nesaprot, kāpēc. Kāpēc mēs to viņiem nodarām. Un viņi misrst bariem, miljoniem. Šovasar vispār salīdzinoši daudz sanācis braukāt pa Latviju un tik nenormāli daudz nobrauktu dzīvnieku mētājas ceļmalās. Nezinu, kaut kāds dziļš riebums pret visu to pastāvošo sistēmu, kādā dzīvojam - mēs visi esam uzpūtīgi, ignoranti egoisti attiecībā pret savu apkārtējo vidi un sevišķi jau dzīvniekiem, dzīvām radībām, kuras itin nekāda iemesla dēļa nav mazāk vērtīgas par mums. Ja kāds man pateiks te, ka "jā, bet mums ir aifouni"...es man liekas uzsprāgšu!
P.S. Mans fiziskais riebums izpaužas tiešām reāli - es uz gaļu nevaru pat paskatīties.
P.S.2 Tā nav pirmā reize, kad man tādas aizkustinājuma jūtas pret zvēriem. Tie, kas mani pazīst, tie zina, ka es vispār pārsvarā sajūsminos tikai par zvēriem un dabu. (ar "sajūsminos" es domāju - no sirds izjūtu spontānu prieku), bet šoreiz šis paņēma kaut kā nenormāli globāli. Tā viņa bezspēcīgā padošanās un neizpratne kā pretstats mūsu kretīniskajām nāves dzelzs kastēm un visiem pārējiem civilizācijas sūdiem.
P.S.3 Vēl šodien ejot pie notāra, kad riktīgi gāza lietus, pie tās ēkas ārdurvīm nojumē ņaudēja pavisam maziņš kaķēns, salijis un sarāvies uz akmens flīzēm. Kamēr uzkāpu augšā un savācu papīrus, biju izdomājusi, ka šo nu gan savākšu, bet kad nācu lejā, kāds jau viņu laikam bija savācis. Es pēc tam vēl divas reizes staigāju ap to māju un viņu meklēju, bet neredzēju. Jūtos vainīga/parādā stārķim vismaz izglābt kādu citu tagad. Muļķe, nu.