mafia

porcupine @ 12:22 pm: Manas novembra svētku filmas
Ko es noskatījos patriotu nedēļā (ne "Tumšzilo evaņģēliju" un arī ne "Tīklā. TTT leģendas dzimšanu") — vecas, pirms 30 gadiem tapušas filmas, kas atkal jāliek zem #noskatos_pedejais:
1. Kas dzīvo komunalkā (1993), režisors Askolds Saulītis (1966-2021).
Zanes Daudziņas bestselleru "Bērnudienas komunālijā" neesmu lasījusi, kā noprotams no atsauksmēm, jautrs un izklaidējošs (varbūt kaut kad saņemšos paņemt no bibliotēkas), toties A.Saulīša filma par tēmu... Ievelciet dziļi elpu, pirms skatīšanās labāk neko neēdiet — ka nepaliek nelaba dūšiņa.

2. Ligzda (1995), režisors Aivars Freimanis (1936-2018).
Šogad filmai jubileja — 30. Gara, gara (2 stundas un 13 minūtes), lēna, lēna, bet galu galā ievelk. Un pravietiska savā ziņā, kad Gatis (Valdis Lūriņš) pašās filmas beigās bažīgi saka: - Un man ir bail, jo nekas taču vēl nav beidzies.
Periodikā atradu Dairas Āboliņas rakstu par filmas tapšanu: Ligzdas vīšana. Šo lenti veido vismazākā aktierkino grupa varbūt visā latviešu kino vēsturē. Viņi ir tikai desmit. Tāds kā ģimenes kino gandrīz burtiskā nozīmē. (Pavisam mazs arī kāds cibaliņš.)

Tags: tristesse