:
Kuldīga patreiz ir skaistākā un sakoptākā pilsēta LV, manuprāt. Gribu tur dzīvot! Nu, šodien vēl priekšā Ventspils apsekošana, bet šaubos vai pārspēs mierīgumā, senatnīgumā un kulturālā sakoptībā.
:
Oooi padomju kaluma vecenes ir trauma nerviem. Sākot ar joptvaj, nah grūstīties ar elkoņiem, ja visiem autobusā ir vietas paredzētas, resnās cūkas tādas. Un beidzot ar pietiks vienreiz skriet priekšā jebkurā objektā, it kā speķaino pakaļu dedzinātu pasaules gala liesmas. Bet man jau laikam nesaprast, ka jeb kurā pūlī kādreiz bija jānesas sprintā ar rupju šķēršļu pārvarēšanu, lai pie kaut kā tiktu...
: Ūdeņi
Laikam ir jūras, upju vai ezeru cilvēki. Zinu, ka ir tādi, kas fano par jūru, var dienām gulēt pludmalē un pelst sālsūdenī. Bet man tā smilšu saiešana pakaļā nekad nav saistījusi, un gulēt kāpās ir ārprātīgākā garlaicība, bet jūras mūžīgā viļņošanās "šuu šuu" mani nomāc. Man šausmīgi patika ezeri kādu laiku, tagad esmu upju un strautu fans. Kā monotons, gandrīz vai bezjēdzīgi bezgalīgs šuu šuu var likties labāks par jautru strautu burzguļošanu, aizrautīgu upju traukšanos vai ezera absolūto mieru, ko iztraucē zivju un bebru plunkšķi? Tā jau labi kādreiz paskatīties jūru, bet nekad neesmu gribējusi pie viņas dzīvot. Upe un ezers - tā gan ir vieta mājai!
A jums tāpat pohuj, ka tik alus? :D
Laikam ir jūras, upju vai ezeru cilvēki. Zinu, ka ir tādi, kas fano par jūru, var dienām gulēt pludmalē un pelst sālsūdenī. Bet man tā smilšu saiešana pakaļā nekad nav saistījusi, un gulēt kāpās ir ārprātīgākā garlaicība, bet jūras mūžīgā viļņošanās "šuu šuu" mani nomāc. Man šausmīgi patika ezeri kādu laiku, tagad esmu upju un strautu fans. Kā monotons, gandrīz vai bezjēdzīgi bezgalīgs šuu šuu var likties labāks par jautru strautu burzguļošanu, aizrautīgu upju traukšanos vai ezera absolūto mieru, ko iztraucē zivju un bebru plunkšķi? Tā jau labi kādreiz paskatīties jūru, bet nekad neesmu gribējusi pie viņas dzīvot. Upe un ezers - tā gan ir vieta mājai!
A jums tāpat pohuj, ka tik alus? :D
:
Un vēl pēdējos gados man bieži nāk prātā tā filma, laikam saucās Šokolāde. Ar Depu un Binjošu (?), kur viņa iekaroja mietpilsoņus ar savu šokolādi un tad atkal sajuta tos pārmaiņu vējus, kas sauc iet tālāk. Agrāk es domāju, cik briesmīgi, ka gribas klejot. Tagad saprotu, kā ir, kad nevar izturēt sēdēt uz vietas. Vējš astē pūt un palaid - tā tikai akmeņa skaudības runa.