| Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr |
7. Mar 2023|14:53 |
Šitas točno ir manas dzīves moto! Ne manis izvēlēts, bet dzīves nodrošināts. Un atkal un atkal nākas atgādināt, ka jāmācās negribēt kā labāk, lai nebūtu vilšanās.
Darbā bija viens ļoti liels aplauziens, kas visu manu entuziasmu un iekšējo pārliecināšanu salauza (jo man vienmēr sevi jāpārliecina nedomāt savas drūmākā pesimista domas). Tā nu es atkal devos uz darbu ar "viss ir slikti kā parasti" un drausmīgi garlaikojos, jo darīju tikai nepieciešamāko. Jo kuram vajag un kurš sapratīs manas nenormālās idejas. Bet tagad izdomāju, ka šo to tomēr centīšos pamainīt pa savam prātam, tādas cerams drošākas lietas, lai nemirtu nost aiz garlaicības, ko man ļoti grūti izturēt. Bet, protams, kārtējais atgādinājums par manu nenormālību un ka es nezinu, kādi ir vidējie statistiskie mietpilsoņi. Visu mūžu to tik vien esmu gribējusi kā būt normāla, bet nav sanācis. Atkal sev jāatgādina, ka jāmācās beigt to gribēt.
Tāpat mani katru rītu darbā kaitina, ka durvis ir aizslēgtas. Tipa - ko tu te ieradies? Un atslēga ir cilvēkam trešajā stāvā. Visi to pieņem bez emocijām, bet mani tas tracina. Stāsta jau, ka neskatās cikos ierodies, bet varbūt šitā piefiksē savos slepenajos sarakstos. Atkal nākas atgādināt - vismaz nav vairs stulbā Rīga.
Beidzot arī nopirku glāstāmo telefonu. Pirmo. Jo darbā komunicē whatsapā un runā par lietām, par ko man pirmā dzirdēšana. Tā nu nopirku. Jau agrāk saskāros ar to, ka citi nespēj aptvert, ka tev nav kabatā internets un tu neesi whatsapā. Es atkal nevaru saprast, kāpēc šitādi sūdi tagad ir norma. Es jau zināju, ka viņš mani kaitinās un kritīs uz nerviem, un tieši tā arī ir. Neminēšu visus piemērus. Vispār jaunās tehnoloģijas ir vienas vienīgas vilšanās. Bet novilku dažas nohakotas aplikācijas un varbūt mācīšos spāņu valodu tajās. Varbūt. Ja saņemšos. Jo tas kādu laiku atkal ir iepauzēts. Vismaz vienai var ierunāt atbildes, jo tā ekrāna maziņo burtiņu tastatūra... Man laikam ir pārāk resni pirksti. |
|