Ik pa laikam nāk prātā šī dziesma, jo lietas nākošgad noteikti mainīsies - gribi negribi. Alu gan nesākšu dzert :). Cerams tas viss beigās būs uz labu. Vai kaut kas par to liecina? Nē. Vai ir vieglāk eksistēt tā domājot? Jā. Tā nu ceru! Zinu, ka gadi ir tikai cilvēku izdomāti skaitļi un atskaites, bet tāpat gribu, lai šis gads beidzas. Nav bijis īpaši labs. Nesen vēl riktīgi izslimojos ar dziļu klepu un temperatūru 38,9 grādi. Biju nedaudz šokā, jo man parasti temperatūras nav. Šitāda liekas pēdējo reizi bija ~ sākumskolā. Biju pat aizmirsusi, cik tad ir slikta sajūta.

Tāpat gribas riskēt ko interesantāku karjeras jomā, tā nu pagaidām nesteidzu sameklēt ka-tik-ko un noteikti būs kas jauns jāmācās. Galva arī joprojām nejūtas normāli :(, tāpēc strādāt un studēt vienlaicīgi liekas baisa opcija. Vēl sāku dzert AD, kuru ietekmi jūtu, tā ka galvā tagad visāds kišmiš. Gribu atpakaļ savu galvu, kas darbojas un jūtas normāli. Būs gan jāizdomā, ko teikšu tai NVA meičai. Un ko lai mācās? Un ko lai strādā? Tas joprojām ir manas dzīves lielais jautājums! Ja jums ir kādas idejas - jebkādas, tad droši rakstiet! Jo man nav nekādu! Visas liekas ļoti garlaicīgas un ļoti grūtas! No vārdiem "studiju darbs" vien nelabi paliek. Un no domas par atgriešanos Rīgā, man 2x ir sākusi sāpēt galva, tāpēc par to cenšos nedomāt. Negribas arī sevi spiest no sākuma līdz beigām. Tik daudz to esmu darījusi, ka nav brīnums, ka tāda kaka ir sanākusi. Bet nekas man īsti nepatīk, neinteresē un nepadodas. Smags gadījums. Un cerams, ka iemācīties vēl daudz ko varu, lai gan ar spāņu valodas atkalmācīšanos grūti gāja - gan piespiesties, gan iegaumēt un atcerēties (pārsvarā aizmirstās lietas).

Tagad ļoti gribas kk praktiski darīt. Vakar pirmo reizi izcepu kruasānus no nulles un sanāca tīri labi. Kaut mīcīju oldschool ar rokām, jo nevarēju atrast miksera mīklas pričendāļus. Vispār man patiktu mācīties par pastry chef (nezinu, kā latviski to sauc), bet ar saldumiem tagad grūti, kopš atradinājos. Un nezinu, kā sanāktu, kā pelnītu vai varētu visu dienu kājās. Šodien iztīrīju istabu uz jauno cerams labāko gadu! Galu galā brālis ar ģimeni ir šeit un troksnis pārsvarā tik liels, ka neko īpaši padarīt nevar.

Toties nesen papētīju Cilvēkdizainu, jo IG 2 cilvēki par to raksta. Man esot vienīgais fixed fate un manā gadījumā tas esot saistīts ar runāšanu! WTF? Ko tas vispār nozīmē? Bet ir dzirdēts par to ironiju, ka jādara nevis tas, kas patīk un padodas, bet tieši pretēji, jo tas ir ļoti jāmācās un, ja labi iemācies, tad īpaši labi sanāk. Tik jāmokās arī ne pa jokam. Tagad klausos lekcijas par komunikāciju un tur ir runa par disengaged employee un ka darbinieks strādā menedžerim nevis uzņēmumam. Tā man liekas arī ir! Es biju tas disengaged employee, jo man tur vairs nebija neviena kuram strādāt, tikai algai. Gandrīz pusotra gada laikā šefs pat 1 vārdu man nevarēja atbildēt visas reizes, kad rakstīju, lai satiktos un parakstītu jauno līgumu vai par maniem atvaļinājumiem, par kuriem projektu vadītājam vienmēr bija iebildumi. Pat 1 vārdu nevarēja, toties atlaižot tik daudz sarakstīja, ka brīnījos par to daudzumu un pat īpaši nelasīju. Redz atlaista es viņam esmu vairāk vērta nekā strādājoša! Bet esmu excited, ka man beidzot būs normāla cilvēka darbs ar 5 darba dienām nedēļā nevis pārsvarā 7! Jo tad ir baigi grūti atslēgties un visas tās mazās lietas tik krājas un krājas.

Nu ko - lai mums visiem nākošais labāks par šo! Un lai tas slimais Kaputins patiešām beidzot ir kaput un pagalam uz visiem laikiem!