|
Jūlijs 21., 2004
lyrfeel | 23:26 - rOzā brilles Tieši tagad domāju par to, ka tas, ko ikdienā sauc par "rozā brillēm", tas īstenībā ir viena no mīlestības priekšrocībām, kas nāk komplektā ar tiešo mīlestību pret to īpašo cilvēku, apbrīnu un sajūsmu, mīlestību pret pasauli kā tādu, pastāvīgo smaidu un "spārniem", ar kuru palīdzību mīlošais cilvēks visu laiku atrodas "20 cm virs zemes". Tu skaties uz parastajā ikdienā pierastajām lietām, kuras nekādu sajūsmu nekad nav izraisījušas, bet pēkšņi tev liekas, ka tas drūmā sētniece tak arī ir cilvēks un labi izskatās, kad smaida; nu i pofig, ka tas autobuss nenāk, var pastāvēt un paskatīties krāsainajos skatlogos pāri ielai, un tur ieraudzīt, ka tajā kaitinošajā reklāmā tai meitenei ir skaista frizūra tomēr; jauki ir neuzbļaut sīkajai māsai par to, ka kaut ko paņēmusi bez atļaujas, nu nekas, lai jau ņem, ka tik noliek pēc tam vietā, kas ta man... Nu milzumdaudz dažādu tādu sīkumu, kas parasti kaitina, bet tagad - hm, īstenībā tik traki nav.... Vai tā nav priekšrocība? Tu tak sev ar šādu attieksmi tikai labu dari, un apkārtējiem arī, nu vienkārši dzīve ir jaukāka! Varbūt šobrīd tu esi tas, kurš kādu kaitina ar šo dzīves uztveri, bet tas "kāds" gan jau arī piedzīvos šo līdz galam neizprotamo, neizpētāmo un neizanalizējamo brīnumu - "rozā brilles" un to patieso iemeslu un vērtību...
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |