|
|
|
Decembris 18., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lyrfeel | 04:35 - * * *
Neguļās.
Piesātināta, traka diena. Dīvaina diena. Vispār gribēju par visu uzrakstīt kaut kad pie modrākas apziņas, bet nu kāda starpība.
Šorīt (nu, vakarrīt...) pamodos tieši laikā, lai sagatavotos un aizbrauktu uz skolu tieši uz uzveduma mēģinājumu. Uh, gatavošanās, steiga, uztraukumi, pēdējā brīža problēmiņas visādas, bet visam pāri - pacilātība, pozitīva enerģija un pat drusku svētku sajūta.
Un pasākums bij kolosāli izdevies. Ja pirms tam mēģinājumos bij pamatīgs haoss un nesavāktība, tad uz izrādi, kā jau es paredzēju, visi saņēmās, sakoncentrējās un nospēlēja protams lieliski. Bij sagatavota īsta silīte uzslietā kūtiņā, ar īstiem salmiem pa zemi (4.kursa puišiem jau savi prieki: "ooo, jē, zāāāle!!!" ;D), ļoti mīlīgas gaismas radīja atbilstošu noslēpumaino noskaņu, uh, un vēl tas lielais svečturis...
Mūsu - engļeļu uznāciens bij vispār fantastisks, jo tālumā skanēja liega, debešķīga mūzika, un enģeļi baltās, plīvurotās kleitās izslīdēja cauri pūlim uz skatuvi, lai tur ganiem paziņotu prieka vēsti... Jāzeps un Marija, trīs gani, trīs gudrie, un pārējie... Ārprāc, es tik ļoti mīlu tos cilvēkus. Tik daudz kolosālu brīžu kopā piedzīvots, tik daudz kas kopā veikts, un mēs atkal to izdarījām - iepriecinājām skolotājus un skolasbiedrus, kam patīk šādi pasākumi. Vienmēr jau ir kāds, kam po, bet pēc applausiem, kas atskanēja uzveduma beigās pēc kopīgas "Klusa nakts, svēta nakts" nodziedāšanas, varēja spriest, ka laikam patika gan. Man pašai skudriņas pār kauliem skrēja...
Pēc tam tradicionālā atzīmju grāmatiņu saņemšana savās klasēs, un tad kas nu kurai grupai iecerēts. Mums nebij nekā, vis gribēj ātrāk tikt prom. Audzinātāja jau bij izbesījusies, ka neko neesam darījuši lietas labā - ne klase izdekorēta, ne kāda pasēdēšana noorganizēta, nekā. Nu, pagājušajā gadā tas pasākums nebij labi izdevies, tāpēc nebij motivācijas neko darīt. Un man pašai, kamēr te cīnījos par palikšanu skolā, tb, laboju atzīmes, man Zsv. pasākumi ar klasi īsti nebij prātā. Tā nu palika. Apsveicām skolotāju (šokolādīte un balzāmiņš), un tad kur nu kurais.
Mums ar audzēkņu padomi arī savs tusiņš bij paredzēts. Drusku ubadzīga, bet mīļa eglīte, neliels saldumu galds, un Astra sagatavojusi visiem zābaciņus ar dāvaniņām, tas bij tik feini. Un lai tos saņemtu, bij kaut kas labs jāpasaka vai jāizdara. Un likās, ka varētu pat apraudāties, kad mūsējie ceturtie tik aizkustinoši runāja, jo viņi tak iet prom. Nākošajos Zsv. jau viņi te diezvai būs... Man bēdīgi bij, jo tie tak ir mani draugi, daži ir īpaši mīļi, kuru ļoti pietrūks. Bū...
Paēsts, padzerts tika, un tad mūs savā tusiņā iesaistīja I1-1 grupa ar savu feino audzinātāju Marutu, kura ir tikai pāris gadus vecāka par mani :)) Spēlējām visādas spēles, jautrība tīri ok, kā vecos laikos klases vakaros :D
Tā kā kārtējo reizi nebiju naktī izgulējusies, tad ap četriem sāka izsīkt pēdējās enerģijas rezerves, bet bij vēl plāns aiziet uz kino, bezmaz vienalga kādu filmu. Savācāmies maziņš bariņš un aizgājām uz The Terminal. Feina filmiņa. Tikai es tur nosalu... Atpakļceļā uz mājām arī nosalu... Tik šaušalīgi sāpēj galva... Es jau paredzēju, ka būšu atkal slima. Nu, plaušas vēlpjoprojām tādas pusbeigtas. Atnācu mājās, tik vien spēks bij kā vakariņas paēst, tad iekritu gultā un aizmigu. Saldi nočučēju līdz kādiem divpadsmitiem naktī, un kur pēc tam likties? Trīs stundas vienkārši grozījos pa tumsu bezjēgā, tikai trauksmainas domas un sāpīgas atmiņas moka nez kāpēc, un nekādi nevar gulēt.
Tā nu es te sēžu.
Nu, jocīgi ir. Īpatnēja saruna atkal. Atkal uzzināju šo to, ir atkal viela pārdomām. Vispār šobrīd pulkstens ir jau bez desmit seši no rīta... Es ceru, ka tagad beidzot varēšu aizmigt. Rīt vismaz var pagulēt pa dienu, nekur nav jāskrien...
Tā, es vēl gribēj uzrakstīt vienu "sūdzību", bet to tad rīt kaut kad. Tagad vairs nav iekšā, esmu iztukšota.
|
Reply
|
|