|
|
|
Maijs 19., 2009
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lyrfeel | 12:38
Mums ar Ādamu pašlaik visa komunikācija pārsvarā balstās uz to, ka viņš kaut ko izdara vai es kaut ko pajautāju, un es pasaku priekšā, kas viņam jāatbild. Iedodu padzerties, viņš padzeras, es viņam saku, "saki, "paldies, mamma!"", viņš paklausīgi pasaka. Drīzā citā reizē viņš pats pasaka "aļdīs, mamma", bez atgādināšanas! Piemēram, palīdzu viņam piecelties, uzkāpt kaut kur - viņš arī saka paldies! 8))) Tik dievīgi! Vai, grib, lai es paņemu no viņa krūzīti un nolieku uz galda (viņš sēž, piemēram, gultiņā, tālāk no galda), sniedz man to un pats saka, "ūdzju!"
Vispār man tā vienmēr ir bijusi mistērija - KĀ bērni no burbuļojošas valodiņas pāriet uz īstu valodu?! 8)) Apkārt daudz bērnu uzauguši, bet pārsvarā redzējos pa maz, lai justu to pāreju. Parasti vienā brīdī mazais vai nu klusē, vai kaut ko tikai bubina pa vienam vārdam, un nākošajā reizē, kad redzu to radu vai draugu bērnu, viņš jau runā skaidri un sakarīgi.
Bet tagad es pati to redzu un jūtu, kā tas viss notiek. Kā bērns ķer vārdus, izteicienus un atkārto, atkārto, atkārto... Un pēc tam, atpazinis situāciju, pielieto savus apgūtos izteicienus un atsevišķos vārdus un lietu nosaukumus. Tik interesanti, tik jauki! Un katrs jauns vārdiņš kā jauns sasniegums! :) Un sencīšiem liels prieks!
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |