|
|
|
Oktobris 4., 2004
01:21 - Rudens / Lost without friends
Rudens ir skaists laiks, ne tikai krāsaino koku un debesu dēļ, bet arī tādēļ, ka šajā laikā raisās daudz dziļākas un nopietnākas pārdomas par dzīvi, par aizgājušo silto laiku - vasaru un visiem tās notikumiem. Staigā apkārt, baudi dabas skaistumu, vēro, kā tā iekārtojas ziemas miegam, viss pārvēršas, mainās, savelkas un saritinās. Skaisti tas viss ir. Visvairāk gribas kaut kur aizbraukr, nomainīt vidi. Ja vēl labs "soundtrack" to visu pavada, tad ir kolosāli... Tas ir dzīvošanas vērts laiks. Katram gadalaikam ir kaut kas īpašs. Un šis jau atkal ir tas laiks, kad jūti, ka esi dzīvs.
Bet ir arī skumjā puse. Pagaidām gan neesam mocīti ir drūmām lietavām, bet drēgnais gaiss un aukstums kā tāds ir ļoti nomācoša lieta. Neizprotamas izcelsmes "besīši" un "niknā depresija" grābstās cilvēkiem klāt. Pašsajūtu ne tikai fiziski, bet arī morāli nelabi iespaido arī iesnas, klepus, galvassāpes un arī temperatūra, šie simptomi tagad daudzus piemeklējuši, katram sevis ir kļuvis žēl vairāk nekā parasti, tas ir jūtams.
Nāk drūmas domas virsū un nav tik vienkārši vairs uzmundrināt tādu saskumušu draugu vai draudzeni ar "ārā tik silts, ejam kaut kur", "saulīte spīd, jāpamēģina gaismas terapiju" un tamlīdzīgi, kā varēja vasarā. Nez kāpēc liekas, ka esmu aizmirsusi, kā tas ir, kad nāk rudens, un netieku ar to galā... Ir grūti. Grūti noskatīties vai vienkārši just, ka otram ir slikti, bet neko daudz nevari darīt. Vienkārši būt blakus. Un trakums tas, ka pati nejūtos labāk. Atliek skumt līdzi... Bet, ja netiek nekas izrunāts, tad arī šīs draudzīgās attiecības irst... Un par to atkal jāraud, jo tas viss ir tik svarīgi, tik nozīmīgi...
Vakardiena bija briesmīga.
Biju darbā. Tajā pašā vietā, kur vasaras laikā bij tik forši. Sēdēt pie loga, bizot uz kafejnīcu, dejot savā nodabā, skraidīt ar zeķītēm pa koridoru paklājiem, nu viskaut ko es tur darīju. Bet vakar tur bij ļoti auksts, auksta grīda, man piemetās klepus no tādas saldēšanās, čības jau man nebij, zābakos nesēdēsi jau, un skraidīju tāpat ar zeķēm... Ļoti agri palika tumšs. Pārāk agri. Nepaspēju pat saulrietu noķert. Pus dienu nosēdēju bezjēgā pie datora, nekur nekas nenotiek, visi paziņas un draugi nozuduši. Tas jau būtu normāli, sestdienas vakars tak. Bet cik man vispār palicis draugu internetā... Sāp, sāp, ka dzīve iegrozījusies tā, ka man viņu palicis maz. Bet laikam galvenais ir kvalitāte, ne kvantitāte...
Tagad man - vairāk kā jebkad agrāk - nenormāli, nenormāli pietrūkst to, ar kuriem bija tik jautri, tik mīļi, draudzīgi sabazarēt. Nu, sabazarēt jau it kā var ātri, bet ne jau to, ko es gribu. Karoč, vells viņus rāvis, vīriešus - potenciālos mīļākos. Man vajag draugus. Tas ir vienīgais, ko vēlos, bet mūždien man kāds uzmācas ar domu, ka es gribot kaut ko vairāk, ka man vajagot kaut ko vairāk. Vai es tiešām tik neskaidri un divdomīgi uzvedos, ka mani pārprot...? Bāc, man vēl pašai kārtīgāk jāiestāsta, ka neko un nevienu negribu... Nav tā pārliecība vēl tik liela. Bet vajadzētu tā būt.
Jūtos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Jā, paliek sliktāk, es ceru, tas drīz būs pāri. Gribu atkal justies normāli, kā cilēkam pieklājas. Vajag kaut kā atgriezties normālas dzīves apritē.
Mūzika: Espen Lind & Sissel Kyrkjebu - Where the lost ones go
|
|
|
