> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūnijs 30., 2007

lyrfeel

01:01 - Letiņi pašnāvnieki No Apollo: Aivars Tarvids: Pašnāvnieku nācija [113] Aivars Tarvids Piektdiena, 29. jūnijs (2007) 00:01 Ja seko informācijas plūsmai masu saziņas līdzekļos, nākas secināt — Latvija ir karadarbības teātris, dabas stihijas posta piemeklēta vieta, masu nemieru pārņemta valstiņa. Bet nekontrolējams piedzēries autovadītājs kļuvis par neiznīdējamu nacionālās drošības bubuli. Latviju dramatiski neapdraud ne krievu tanki aiz robežas un baltkrievu nafta likteņupē, ne inflācija, eirokrāti, sekstūristi, pedofili, narkodīleri, gestarbeiteri, teroristi, ebreji, čigāni, nēģeri, oligarhi, encefalīta ērces, Kolorādo vaboles, hamburgeru kotlešmaizes, arī AIDS un globālā sasilšana — ne. Izrādās, latvieši paaudžu paaudzēs mantojuši un kopuši ne vien darba tikumu, dainas un skaudību, bet arī pilnveidojuši sevī pašnāvnieku gēnu. Ja starptautiski zināmo atzinību par stulbāko nāvi — Darvina prēmiju — piešķirtu nācijai kopumā, jādomā, letiņi būtu reāli favorīti, pretendējot uz šo godalgu. Pieredze bezkaisli liecina, latvietis spēj būt masveidā plānprātīgs visa kalendārā gada garumā — bez kādiem vecuma, dzimuma, sociālajiem u. c. ierobežojumiem. Kā neredzamais cilvēks viņš tumšajā veļu laikā ģeņģerē pa lielceļiem un taranē limuzīnus, bet Jaungadā ar petardēm cenšas sev izspridzināt acis un noraut pirkstus; ziemā viņš kāpj uz papīra biezuma ledus bļitkot zivis, bet pavasarī svilina kūlu dzimtajās ārēs no Liepājas līdz Zilupei; adrenalīna badā viņš lauž sprandu, ņurkojot atvarā, un apreibināšanās kārē kļūst dzeltens, tempjot apšaubāmu brandvīnu; latvietis spēj nosalt uz ielas un sadegt savā gultā. Viņš jūt eksistenciālu vienotību Dziesmu svētkos un ziņģu festivālos, arī startējot dragreisos vai padarot masveida braukāšanu skurbulī īstenā brīvības simbolā un pretošanās kustībā valdošajam prettautiskajam režīmam. Ne jau plenčus Jāņos tvarstīja un karceros spīdzināja policija, bet Kalvīša tirānijas pretiniekus — teroristus pašnāvniekus, šos reālos latvju šahīdus. Latvietis izrādās pārliecināts mazohists, neviena okupācijas vara nenodarīja cilvēkiem tik lielu postu kā tautas pašiznīcināšanās instinkts. Ja saulgriežu laikā policisti viņu uz ceļiem tvarstīja kā naidnieka diversantu, viņš pamanījās lielā skaitā noslīkt ūdenskrātuvēs — nēģiem un vēžiem par Jāņu cienastu. Poētu vārsmās runājot, «cietumi nelīdz», «cīņa nav galā un nebeigsies». Ja aizvadītajos Jāņos tauta šoreiz nenoasiņoja, stāvokli par labu vērst iespējams jau Pēterdienā, ierindas vīkendā vai nākamajos Zvejnieku svētkos. Cik tālu 1. septembris, kad policija Vecrīgā tramdīs apdzērušos ģimnāzistus, šos topošos pašnāvniekus vai slepkavniekus pie stūres… Latvietis, protams, ir politkorekti apzinīgs un dvēselisks radījums, viņš kā «pasauls daļa atbildīgs par visu». Tālab nevēlas lieki apgrūtināt cilvēci ar savu eksistenci un gatavs padarīt galu gan ar tradicionālām, gan novatoriskām pašnāvnieku metodēm. Nāves procesu, protams, iespējams pastiept garumā — gan pīpojot «no šūpuļa līdz kapam», gan neatdodot treknās vakariņas ienaidniekam. Latvietis neraujas vairot sev līdzīgus īpatņus kā apgrūtinājumu pārējai un saprātīgajai pasaulei. Ja gadās kļūdīties, viņš pūlas nesmukumu labot, padarot abortu par tautā iecienītu kontracepcijas līdzekli. Ja šī ķirurģiskā manipulācija nokavēta, iespējams ļaut bērniņam noslīkt linu mārkā, izkrist pa logu, spēlēties ar elektrību vai iedzert etiķa esenci. Latvietis nav skops, muļķības. Viņš domā kopsakarībās, tālab nesteidzas kļūt par asins donoru. Pēdējos gados atbildīgās institūcijas un sabiedriskie izpalīgi visdažādākajos veidos aģitējuši par drošību. Rīkotas plašas sociālās reklāmas kampaņas masu saziņas līdzekļos, audzināti skolasbērni, viņu vecāki un vecvecāki. Bez maksas visā valstī izdalīti tūkstošiem un tūkstošiem bukletu, atstarotāju, prezervatīvu… Tautiešu bungādiņas rībinājuši derīgi padomi, skaudri brīdinājumi, pat biedējošas tautasdziesmas. Viss velti — joprojām laikabiedri masveidā pārvēršas citā matērijas eksistences formā, lai kapraču bizness valstī attīstītos stabili, bet invalīdu ratiņi ripotu visā dievzemītē. Nākas atzīt, dzīves reālijas notrulinājušas cilvēkos pašsaglabāšanās instinktu, teju neatgriezeniski veicinājušas vienaldzību pret paša kailo un vienīgo dzīvību. Žēl, ka letiņu rīcībā nav kauču vienas atombumbas. Tāds vilinājums — nospiest pogu un izdarīt kolektīvo pašnāvību!... Vēl šajā kanālā

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..