00:19 - "Helovīns..."
Pēdējos iepriekšējos gados mūždien gribējās iet paķēmoties ar maskām pa pilsētu, paākstīties. Man vienmēr patīk ākstīties.
Šogad jau pārgribēju - nav, ta nav, un nevaig. Tāpat vēl slima un nekur netieku - kā parasti!!
Un tā būtu pagājis vakars, un neko - man pietiek paskatīt pāris tādas seriālu sērijas, kur amīši svin savus Helovīnus, bērni maskās, raibi saldumi, lukturīši, ķirbji un vispārēja jautrība, bez pretīgām šausmenēm ar asinīm un bailēm.
Bet tagad vakarā, kad pie durvīm pieklauvēja kāds, un es negāju atvērt, jo izskatos briesmīgi (laikam vienīgā diena gadā, kad oficiāli varēju slima, izpūrusi un nekrāsojusies pieiet pie durvīm, bet, damn, neiedomājos), un tur piegāja vīrs, UN tur, izrādās, bij nevis kaimiņi, bet kaut kāds svešs, izkrāsojies PUISĪTIS, KURŠ LŪDZA SALDUMIŅU, un vīrs viņam PATEICA "NĒ", man tik drausmīgi slikti palika!! Pirmo reizi dzīvē pie manis kāds uz Helovīniem nāk, tā, pilnīgi pēc tradīcijām, un tik klusā balstiņā lūdz Helovīnkārumu, un viņam tas netiek dots!! Tas, ko viņš lūdza, patiesībā ir SASPĒLE - cilvēkbērniņš centies, sagatavojis tērpu, izkrāsojies, saņēmis dūšu iet pie svešiem cilvēkiem, viens pats, un viņam noteikti tas bij svarīgi, to saldumiņu saņemt, jo šovakar viņam, pirmkārt, ir morālas tiesības to darīt oficiāli, un otrkārt, tas tak nozīmētu, ka viņš nav veltīgi centies, un ir, kas novērtē!!!
Kā es lamājos uz Susli par šito izgājienu! Pats skaitās tētis mazam puisītim!! Bet nevarēja aiziet uz virtuvi un paņemt kaut vai dažus saldos ābolus, un iedot tam puisītim pie durvīm!! Vai paprasīt MAN, kur mums kāds saldumiņš!!!! Bet es no istabas dzirdēju tikai balsis un durvju aizvēršanos... Puisītis aizgāja tukšām rokām, ar lielu, lielu vilšanos....
Man par to tā sasāpējās sirds, ka raudiens pat uznāca!! :(
Es pati bērnībā regulāri, mūždien kaut kādā sakarā kaut ko ākstījos, spēlējos, iztēlojos, un man nenormāli svarīgi bija, lai man spēlē līdzi, tai tas ir pa īstam, bet pieaugušie tik reti mācēja sadarboties, visiem tas tikai sviests, sviests, ko bērns dara...
Puisītim gribējās kā tajās pašās bezrūpīgajās seriālu sērijās, ko pati pa dienu skatījos!!
Bet nē, pie mums ir TĀDA fakin KRĪZE, ka nevaram pat nieka kārumu sagādāt, lai ir, ko iedot bērnam, kurš vismaz kaut kā cenšas pavadīt jautri laiku šitajā drūmumā...!!!
Es svēti izlēmu, ka nākošgad sagatavošos pienācīgi, i kārumus sagādāšu, i logus izdekorēšu, lai redz pa gabalu, ka šurp drīkst nākt vēlreiz - ES PIEDALOS...!
|