|
|
|
Aprīlis 29., 2009
18:03 - pagājšā 4diena
Tas tak arī bij piedzīvojums, ārprāts! Mums bij sarunāts satikties Bites blūza klubā ar manu bijušo kolēģi un patronu Aleksandru. Es ar Susli un viņš ar savu sievu. Ļoti sen nebijām redzējušies, gribējās satikties, parunāties, kā kuram gājis pa šito laiku, un galvenais - forši pavadīt vakaru Latvian Blues Band mūzikas pavadījumā. Es pirms tam maz ko bij dzirdējusi, pat nezināju, vai man patiks. Bet ārprāts, cik tas bija kolosāls koncerts, tiešām!
Un koncerta īpašais viesis bija Rūdolfs Ozols no "Zelta talantiem". Klubs esot ievērojis viņu un uzaicinājis uzspēlēt ar bandu. Vai nav jauki? 8)
Jāsaka atkal - ārprāts, kā es samīlējos tā zēna spēlēšanā! Tas bij tik dīvaini - pavisam vienkārša izskata jauns zēns, bet spēlēja to savu ģitāru tā kā īsts mūzikas monstrs, tā es to redzēju. Gan jau tur kļūdiņas vai kas tur vēl, ko tie pieredzējušie mūziķi ievēroja, lai ir, bet es redzēju īstu, absolūti nopietni uztveramu mākslinieku, kas saaudzis ar savu instrumentu un pilnībā zina, ko dara, un mīl to. Un kad viņi ar grupas līderi duelējās ar ģitārām (nezinu, kā to precīzi, muzikāli sauc), tas jau bij ne vien baudāms koncerts, bet pamatīgs šovs! Tādas emocijas, tādas izteiksmes, tā bij divu izcilu ģitāru sasaukšanās.
Sēdēju un drebēju no gribēšanas, kā man gribās tā spēlēt 8)))
Vienā brīdī bij vēl viens labajs moments - tur visi sēž pie galdiņiem zolīdi, daudzi kaklasaitēs utt. Neviens nedejo. Un tur arī ļoti maz vietas, tikai šaura eja starp 2 galdu rindām. Bet viens ļoti krietni iešāvis, ūsains, plecīgs onka nespēja nosēdēt mierīgi pie tik enerģiskas un jestras mūzikas, kas tur tika spēlēta! Pa visu vari gribēja iet dejot. Skatos - aicina dāmas no sava galda. Neviena neko. Saķ piesieties apkārtējiem galdiņiem. Neviens neko. Tad pienāk pie mūsējā, vilks bezmaz Aleksandru dejot! 8)) Tad rāda uz mani, vai es nākšu.
Es sekundi padomāju - what the hell, jāiet dejot!!! Žēl, ka viņš piedzēries, tas tā pastulbi. Za to kā es tur virpuļoju, kā es izbaudīju! Tā un šitā, šitā un tā, saķēris viņš mani bij aiz rokām ar tādu krampi kā Edvardam Kalenam. Acīs neskatījās, bij pārāk pillā, bet pofig - no viena gala līdz otram, turp un atpakaļ. Paspēju tik ievērot, ka Aleksandrs sajūsmā mēģina noķert kadrus ar savu Aifonu!
Karoč, pazīmējos ne pajokam, bet kaunēties tur nebij ko. Es pamatīgi uzlādējos. Sevišķi no tās domas, ka man ir drosme iet un paņemt no vakara visu, visu, ko vakars man piedāvā, to the full! Katrā ziņā man bij visjautrāk 8D
Šausmīgi ātri tas viss beidzās un bij jāiet prom, un šausmīgi gribējās vakaru paturpināt. Aleksandrs ar sievu gāja uz citu pusi, mēs ar Susliku - uz citu. Es gāju godīgsakot palēkdamās, Suslim par šausmām! :D Bet es bij tik satraukta un priecīga par visu foršo vakaru, ka netaisījos nomierināties.
Vot tā jau arī īr tā īstā noraušanās no ķēdes. Tik ilgi esmu marinēta mājās bez sabiedrības, bez izklaides un atpūtas, ka šitādi debešķīgi vakari ar vīru un pieaugušiem draugiem jaukā klubā ar supergaršīgām uzkodām un dievīgu dzīvo blūza koncertu, siltā pavasara vakarā, - nu tas mani atlaiž bez bremzēm un nespēju saturēt emocijas. Un gribas uz ielas dziedāt, bezmaz!
|
|
|