|
|
|
Oktobris 23., 2007
17:16 - Eh.
Nevienam nekas neinteresē, ko es daru.
Runāju par tiem, kuriem būtu jāinteresē by default - ģimeni.
Es uzrakstu kādu nodaļu kaut kam, es atrodu kādu interesantu mājaslapu, es ieraugu interesantu rakstiņu žurnālā vai avīzē, es atstāju shortkatus uz desktopa, kur viņam jāpaskatās, es pārrakstu Wordā kaut kādu nozīmīgu rakstu, pat izceļu svarīgākās vietas boldā, es pirmoreiz pa ilgiem laikiem atkal uzzīmēju tērpus, es apstrādāju kādu nozīmīgu bildi, es gribu uzlikt superīgāko dziesmu viņiem paklausīties...
Tāda sajūta, ka viss, ko es daru, ir man vienai, nevienam nav gar mani daļas un pārēji ir vienkārši aizvērušies un aizņemti ar kaut ko nenormāli svarīgu, vai arī viņi ir tik ārkārtīgi pārguruši un nomocījušies savā garlaicīgajā dzīvē, ka nespēj pat pieklājīgi atteikt noklausīties dziesmu/izlasīt rakstu/paskatīties bildi, bet vienkārši pasūta pa taisno.
Sāpīgi, ziniet.
Citiem es nevaru ar to visu uzmākties, citi ir citi, citiem savas ģimenes! Bet vīrs ir mana ģimene, un mamma ir mana ģimene, un viņiem es esmu, un viss! Un viņiem jāspēj manī klausīties!
Es arī nogurstu un nomokos, man arī mēdz būt grūti un pat grūtāk. Bet tas man neliedz uzklausīt pat stulbākās idejas, tas man neliedz nakts vidū mazgāt viņam bikses un domāt, kā tās līdz rītam izžāvēt, tas man neliedz celties vēl 3 naktī, kad viņš sauc, lai paskatītos, ko viņš uztaisījis Flash'ā. Es to vienkārši daru un viss, jo viņš ir mans mazais meža dīvainītis. Un man nav grūti mammai skaidrot, kā darbojas Draugiem.lv, kamēr braucu pilnā autobusā. Un visādi citādi varianti arī ir. Bet viņa negrib izlasīt, ko es uzrakstīju, un viņa negrib dzirdēt, ko es jaunu izdomāju vai uzzināju.
Jūtos atkal kā mazs bērns, kuru neviens neievēro.
Citi tad mēģina pievērst uzmanību ar kaut ko negatīvu. Vai man arī līdz tam jānonāk, aye?
Bet neesu es tāda.
Vienkārši atkal ļauju visiem nesmuki izdarīties, kā viņiem patīk. Un kārtējo reizi konstatēju, ka vislabākais un tuvākais esu sev pati.
Tāpēc es pati rakstu, pati pēc laika izlasu un priecājos. Pati klausos savu kolosālos jaunatradumus, pati pie sevis domāju un plānoju, ko darīt, lai viss būtu labāk, un ar ko tieši jāsāk, un priecājos, ka pati sev esmu. Viss! Ja es vēl kādam esmu, tad par tiem arī priecājos! 8]]]]
|
|
|