|
|
|
Janvāris 22., 2006
10:28
Funny. Cilvēki pārāk maz domā par globālām vides un sabiedrības savstarpējo attiecību problēmām, turpina bojāt veselību sev un citiem ar dzeršanu, pīpēšanu, piever acis pret vardarbību, utt... Bet "savas domas" un sašutumu par to visu un citu cilvēku vienaldzību gan viņi izsaka, cep veselus rakstus, tipa, lai pievērstu "pārējo" uzmanību šīm lietām... Bet visi takš tādus raksta, vienu un to pašu, bet darīt jau neviens neko nedara! Where's the point? Paskat, es arī rakstu! Bet neko nedarīšu! Nu, visticamāk, ka ne.
Ok, kaut ko sapratu
|
14:17 - Scary
Man jāizkliedz savs sašutums par briesmīgu murgu, ko nosapņoju pagājšnakt (cilvēki, neēdiet neko uz nakti! neko!!!) Es pat apdomāju, vai neuzrakstīt scenāriju šausmu filmai.
Mēs ar mammu sēžam kaut kādā telpā, tornī ar logiem uz visām pusēm, un mums ir jātiek ārā, bet mēs neko nedaram. Mūsu torņa pārējie darbinieki pa vienam gāja iekšā kaut kādā uzslietā publiskā tualetē, kabīnēs, vislaik skatīdamies, kur pārējie, iepriekšējie pazuduši, bet ārā neviens nenāk... Un tad, pēkšņi mēs ar mammu pa logu šausmās ieraugam, ka viņi visi baltām acīm sēž pie sienas, sastinguši.. Viņiem ir kaut kāda slimība vai lāsts pielipis, nolādēti uz nāvi... Tajā būdelē ir kaut kāds drausmīgs, postošs ļaunums...
Mamma ir drusku piedzērusies un nav spējīga loģiski spriest un izglābt mūs, un līdz ar to man uzreiz jāuzņemas visa atbidība gan par sevi, gan māti, lai viņa kaut ko nesadara. Vislielākās bailes, ka viņa izies ārā un aizies uz to tualeti... Es vislaik ar viņu ņemos un strīdos, mēģinu kaut ko iestāstīt. Pēkšņi, kā augstākais šausmu punkts ir moments, kad ārā pa tumši zaļiem pakalniem uz asiņaini sarkanu debesu fona baros staigā cilvēki, un visi ritmā ar vienas rokas rādītājpirkstu rāda uz to tualetes būdu, jo tie slimie cilvēki pa vienam šausmīgās mokās, uz ceļiem rāpojot, asinīm šķīstot no deguna, mutes, ausīm un acīm, nāk ārā no turienes ārā... Un nevar saprast, vai viņiem var un vajag palīdzēt, vai arī ir jābēg no viņiem kā no zombijiem... Prātoju, vai viņi to lāstu vai slimību var atnest līdz mums...
Spēji uzrāvos augšā un toč nosvīdu no šausmām, tik pretīgs, reālistisks murgs bija 8( Lai atjēgtos, cēlos augšā, iededzu lielo gaismu, padzēros aukstu ūdeni un uzliku klusu mūziku. Bet ātri atrubijos no jauna, bij laiks vēl 2 stundas līdz brīdim, kad jāceļas uz darbu.
|
|
|