> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūlijs 10., 2005

01:51 Vot tā. Man ir garīgais atvaļinājums. Domāju tikai par to, kādā krāsā krāsot koridoru, kur lai atrod lamināta uzlicēju un cik tas maksās, kuru grāmatu lasīšu, kad pabeigšu pašreizējo, ko ēst rīt brokastīs, kam tuvojas dzimšanas un vārda dienas, un nemaz nebrīnos, kāpēc Cibā tāds klusums un kur aizņemti ir mani draugi Draugos. Kā jau normāli vasarā tas piederās pie lietas, visi ir atraduši sev "pusītes", vai nu jaunas, vai atgriežas pie iepriekšējām. Saprotams - laiciņš foršs, karsti, viskaut kur var iet un viskaut ko darīt. Fun. Man prieks. Bet nu tā viņi visi pazūd no redzesloka. Un ko man zvanīt un traucēt? Takš visas kompānijas jau nokomplektējušās, ko es tur vēl līdīš klāt. Gribās būt vajadzīgai, tāda cilvēkam daba. Bet nu aj. Pati sev esu vajadzīga, man ir pilns, ko darīt. Vai ziniet, es gandrīz vienmēr vasarās esu viena pati. Pa aukstiem laikiem ir savādāk, tad ir tādas omulīgas sēdēšanas un darīšanas iekštelpās, vairāk saskarsmes, nu tad ir savādāk. Ir vairāk brīva laika, un ir lielāks darbs iekš attiecībām ieguldīts, un viss i labi. Bet, kā pienāk vasara, tā viss aiziet pieskari - jāskrien šur un tur, uzrodas blondīnes vai iepriekšējās rudmates utt., utml. (tas nav uzbrauciens, es vienk. pieredzi stāstu), uz laukiem šiem jābrauc, vai arī vienkārši tāpat viss izdziest, pats no sevis. Parasti jau ir otrādi, tā vismaz dzirdēts - tipa, vasaras romāni, kas iesākas vasaras sākumā un rudenī ar to arī beidzas, nu cik nav dzirdēts. Holiday romance. Ā, nu redz, kas tos manus draugus sagaida, nu pareiz. Nē, es nenovēlu. Bet tā notiek. Un tad visu rudeni ir ko klausīties, kāds nu kādam stāsts. A man otrādi. Vasarā mierīgi tusējos savā nodabā, visu laiku un enerģiju var sev vienai veltīt. Piem., šogad man ir jāpārvācas, tur i daudz ko darīt. Darbs arī paņem savu, nu un vienkārši - priekš kam tos čakarus. Tāpēc es saku - man ir garīgs attiecību atvaļinājums, in between. Es ar to lepojos, jāā... Nekad neatzīšos, ka man kādu vajag. Nekad nestāstīšu, ka man pietrūkst kādas konkrētas personas, es to nevienam jums nestāstīšu, ne šeit, ne citur, jūs nemaz neziniet... Man ir dafiga i boļše, ko darīt, bet man tik un tā nav kur izlikt enerģiju, tādas tās lietas. Nav iespējas darīt to, ko gribās, nevis ko vienkārši vajag. Gribētos kaut kur tālu braukt, ārdīties, satikt savus vecos barus. Bet nu nav nekā no tā visa. Tāpēc man tomēr i bik vientuļi, nu jā gan. Super, Lyr ir vienpatīgs radījums! :) Es tik tiecos pēc viskaut kā, kas man nemaz nav vajadzīgs laikam, visādiem trokšņainiem sviestiem... Mācījos tādu dzīves gudrību - "find what you are and be what you are"! Un tāpēc cilvēki uzsver šo "sevis meklēšanu". Nemaz tik vienkārši nava, gu. Visvisvis labāk tiešām ir pilnīgi prom no visa, vientulībā ar sevi, savām domām, savu sarežģīto pasauli, personību un problēmām. Galvenais ir vieta, kur atrasties. Un man būs mans templis, mans patvērums. Es zinu, ka visa dzīve uzlabosies uz 1000%, kad sākšu tur dzīvot. Šodien jau kārtīgi pabazarēju ar nākošo kaimiņieni, man būs superīgi kaimiņi! Galvenais uzdevums šobrīd ir dadzīvot līdz tam laimīgajam brīdim. Vienkārši izturēt visus sviestus un murgus, nesabrukt, jo tik ilgi gaidīts, bet tik maz atlicis. Lūk. Vēl viena dzīves gudrība - "noliekties zem grūtībām un nesalūzt, kā stiebrs noliecas vētras laikā, lai netiktu nolauzts". Nu apmēram tā. Tā. Nu, vispār man Ciba apnikusi. Te vairs nav kā agrāk, man kaut kas nepatīk. Klimats nomainījies, cilvēki nomainījušies, kaut kā nav, kā agrāk. Nu, varbūt ar ka vienkārši manī vaina. Kaut kā viegli kaitinos pēdējā laikā. P.S. Un pietiks to komentēšanu uz kādu brīd, moš, es nevar izturēt, pilna pastkaste līdz malām, nespēju visus izlasīt un visiem atbildēt ;FFFF Da nu i vienkārši negribās. Who knows, who cares anyway. Nē, tā nav cenšanās piesaistīt uzmanību. Vot tā. Atcerējos vienu savu atziņu no pagājušās vasaras, kad bij līdzīgi, kā tagad - vientulība ir tad, kad gribās visus pasūtīt ellē ratā, bet tāpat nav, ko sūtīt!! Lūk. Apmēram tā jūtos :D K čortūūūūūūūū Garastāvoklis:: blank Mūzika: Lene Marlin - Story