|
|
|
Maijs 15., 2005
02:20 - Road Trip2 ;D
Nu tas tik bij pārdzīvojums :S
Tagad jau pāri diviem, esmu sasildījusies, nomierinājusies un relaksējos ar karstu kakao. Mājās ierados pusdivos.... Tas nebūtu nekas neparasts, bet tas stāsts šoreiz ir šāds:
biju pa dienu aizbraukuse uz laukiem Pulkarnē, pie māsīcām. Pasēdēt mierā un klusumā skaistā vietā, papļāpāt jaunumus un vienkārši lai atdotu aizņemtās mantas.
Nu lūk, tādā garā aizsēdējos līdz pusdesmitiem vakarā, un tad tikai "atčohnījos", ka mans autobuss no Baldones uz Rīgu bij deviņos divdesmit, un nākošais - pats pēdējais - ir vienpadsmitos piecās vakarā....
Nekas jau cits neatlik, sēdēj un gaidīju.
Izgāju no mājas laicīgi, līdz pieturai kādas 7 minūtes bij jāčāpo. Jāpiemin, ka nebiju tik vēlu naktī pa lauku ceļiem vazājusies. Tik šaušalīgi tumšs, zvaigznes un mēness spīd, tikai tajā pusē, kur saule rietēja, bij sarkan-dzelten-oranža maliņa, kas bij ārkārtīgi skaista... Bet man tomēr bij dikti neomulīgi :[
Un tā pietura arī... Pa dienu, no rīta un pēcpusdienā tur ir oK, veikaliņš blakus, suņi skraida, cilvēki pa tuvējām dobēm rušinās... Bet naktī tur bij briesmīgi :S
Bet briesmīgākais tikai sākās. Es stāvēju, stāvēju un stāvēju, un gaidīju to pēdējo autobusu no Baldones... Ja 23.05 iziet, tad pēc 12 min. parasti ir pieturā...
Es nogaidījos jau līdz ārprātam pārsalusi un izbesījusies tā, ka jau kreņķis parāva, gribējās siltumā, mājās un pie kāda silta sāna, nevis tur - baisā tumsā, šosejas malā, kur apkārt milzīgi lauki un tumši meži, kam ne gala ne malas neredz. Es, nabaga pilsētbērniņš, visu dzīvi dzīvojis un pieradinājies pie diennakts veikaliem, laternām, luksoforiem, mikriņiem utml., stāvēju un gaidīju kā pēdējā idiotīte, kamēr ap divpadsmitiem sapratu, ka tas pēdējais autobuss i nedomā nākt... Apsvēru domu, ka jāiet atpakaļ pie māsīcas, bet tas nozīmē, ka būs tur jāpaliek pa nakti... Bet es vienkārši gribēju pamosties SAVĀS mājās, un VSJO... Bij jāiet, jo tām garāmbraucošajām mašīnām (katru reizi, kad tādas gaismas tuvojās, man likās, ka nāk autobuss, bet tā nebija, un katru reizi arvien lielāks besis) droši vien tas sāka izskatīties pavisam tizli, ja kaut kāds skuķis stāv pieturā, ja autobusu laiks sen garām...
Un kad jau gāju pāri, pēkšņi viena garāmbraucoša mašīna apstājas. Divi skūtgalvji skaidrā latviešu valodā sāka interesēties, kas man noticis, vai nevajagot palīdzēt, jo tas esot dīvaini, ja cilvēks tādā laikā autobusa pieturā stāv [nu vot!]... Pirmajā brīdī man vienkārši gribējās izplūst asarās un pasūdzēties, kas uz sirds bija, bet ieslēdzās modrības režīms. Tie takš nepazīstami vīrieši kaut kādi, mēģina mani mašīnā ievilkt... Jā, viņi teica, ka aizvedīšot mani līdz Ķekavai, no turienes vēl braucot kaut kas uz Rīgu šajā laikā. Viņi paši uz Kalnakrogu braucot. Izsēdināšot mani pieturā, un, ja atpakaļbraucot es tur vēl stāvēšot, viņi atvestu mani atpakaļ tepat, un es tad būtu gājusi atpakaļ pie māsīcām...
Fiksti izsvēru visus par un pret, un vienkārši nolēmu riskēt. Tāpat jau sūdīgi bija... Nu vienkārši riskēju. Iekāpu tajā mašīnā.
Viņi tiešām izdarīja, kā teica. Izsēdināja mani Ķekavas pieturā. Bet vairāk es viņus tā arī nesatiku, sekojošo notikumu dēļ:
kādu brīdi stāvēju, līdz apmēram 0.10, pienāca bariņš piedzērušu krievu jauniešu. Starp viņiem, man par prieku, bija arī meitene, un tas manu paniku noņēma, jo tas tātad bij vienkārši pārītis ar draugiem. Piesējās gan, prasīja uguni cigām, bet es jau nepīpo. Bet nu mierīgi viss.
Tad viņi atjēdzās, ka jāpaiet mazu gabaliņu uz priekšu, jo tas Ķekavas mikriņš tur moš kaut kādu līkumu metīšot vai kaut kā tā, karoč, sauca mani līdzi, citādi es līdz rītam stāvēšot. Man atkal bij jāpieņem lēmums. Es varēj sagaidīt tos džekus, un viņi mani aizvestu atpakaļ, bet varēju iet ar to bariņu līdz tam mikriņam... Aizgāju. Īsu brīdi tur pāri tiltam pastāvējām, un no pagrieziena izgriezās divstāvīgs autobuss. Tie puiši to nostopēja, viens iesēdās iekšā un sauca mani līdzi. Es, iekšā kāpdama, prasīju, vai līdz Rīgai aizsviedīšot... Šoferītis, vecs onkulīts, jau 50m nobraucis, atbildēj, ka.. nē. Līdz robežai tik. Man jau atkal šoks, bet nu es nodomāju, ka no turienes jau gan vēl kāds transports būs, ta jau redzēs, kur mani izsēdinās....
Tas džeks ātri izkāpa, bet es braucu tālāk. Izsēdināja mani pie Baložu pagrieziena. Tur bij luksofori, laternas, un tālumā milzīga Maxima... Tas jau sāka "smaržot" pēc mājām...
Tas beidzās ar to, ka sagaidīju to pašu Ķekavas mikriņu, kuram aizbēgu pa priekšu ar to divstāvu busu. Un līdz Rīgai man tas izmaksāj 25sant! Tur pie mašīnas radiatoriem sasildīju knaģus, nervi nomierinājās un pamazām dzīvība atgriezās, līdzko arvien vairāk jutu māju tuvumu...
Es visu ceļu domāju: sen tā nav bijis, ka man tik ļoti gribējās mājās! Pie mammas :D Mājās, Rīgā, Āgenskalnā.
Viss beidzās tā, ka centrā izkāpu, iekāpu mikriņā, kas nesās uz Āgenskalnu, un autopilotā, skriešus aizskrēju pa tik ļoti labi pazīstamajām ieliņām, kas likās tik ļooooti draudzīgas un mīļas, pilnīgi sveicināja mani atpakaļ, uz māju. Likās, ka pagājusi vesela mūžība, tik sen nav mājās būts, lai gan parasti es pat gulēt neeju tajā laikā.
Pa ceļam radās tādas pārdomas, ka visi tie cilvēki, ko satiku savā atpakaļceļā no Pulkarnes līdz Rīgai, pamatīgi pastiprina ticību labajam cilvēkos, kas bij jau krietni saplakusi līdz šaubpilnām aizdomām, ka "visi viņi vienādi, visiem tik slikts prātā". Man šovakar bij darīšana ar labsirdīgiem, izpalīdzīgiem, saprotošiem, vienkārši normāliem cilvēcīgiem cilvēkiem, kuriem var uzticēties jau defaultā. Tik tiešām, vairojās ticība labiem cilvēkiem, ka tādi patiešām eksistē.
No šī visa man būs mācība, nerēķināties ar pēdējo autobusu, un sekot sarakstam, un jau pieminētā mācība ticēt, ka ir izpalīdzīgi, atsaucīgi cilvēki sastopami, kad viņus tiešām vajag. Bai ze vei, no māsīcas aizņēmos "Da Vinči Kodu", kuru jau trešdaļu pa pāris stundām izlasīju, un gribu ātri izlasīt līdz galam, jo ļoti interesanti.
Vēl es gribēju pateikt, ka šovakar ļoti domāju par to, ka tiešām esu īsta pilsētniece, bet nevis vienkārši pilsētniece, bet Rīdziniece! Ir forši kaut kur aizbraukt, papriecāties, apskatīt smukas vietas ārpus ierastās vides, bet mīļums un mājas ir Rīga, ar visiem tiltiem, "debesskrāpīšiem" kā televīzijas tornis un preses nams, tramvaji, mikriņi, kinoteātri, lielie krustojumi, pieturas, un naksnīgās spilgto reklāmu gaismas. Tam visam tiešām piemīt nenovērtējams valdzinājums! Tās ir MĀJAS! :)
So, izvērtējot visus "jēē!" un "bū...", šis piedzīvojums sagādājis daudz vairāk labuma (nu, pārdomu un jaunu atziņu veidā) nekā pārdzīvojumus aukstuma, tumsas un vilšanās veidā!
There we go! ;]
Ceru, ka jums visiem ir arī labi gājis, mīļie biedri draugi! Rīt, kad izgulēšos, piemetīšos pie frendlistes lasīšanas, tur viskaut kas sakrājies, kā jau skatos...
Ok, nu tad arlabunaki
Garastāvoklis:: uhhh.... nu i miers
Mūzika: Our Lady Peace - Are you sad
|
21:27
Skatos, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) jerrym gandrīz puse žurknāla jau krievu val. Jāsāk kārtīgāk apgūt šīs valodas lasību, sak? :)
</span>
Garastāvoklis:: ir oK
Mūzika: Naked - Drift away
|
|
|